Principā Tev piekrītu.
Kaut gan - mana māte, vacāmāte un pat brālis ēst gatavoja lieliski, ar izdomu un prieku, man līdz pat 34 gadu vecumam šī nodarbe bija sveša un nepatīkama. Iespējams, tā ir audzināšanas vaina - grūti priecāties, darot ko tādu, kas visiem citiem sanāk labāk nekā tev.
Šobrīd kulinārija man ir mīļa izprieca - līdzīga varētu būt gleznošana savam priekam vai kas tāds. Bet es justos ļoti slikti, ja man būtu jāgatavo noteiktas lietas, noteiktos apjomos, noteiktā laikā. līdz ar to es noteikti negribētu būt tā priecīgi smaidošā ģimenes māte, kas katru dienu stāv pie plīts un piepilda bļodas.