darba apkaart tik daudz ka cirvi var uzkaart gaisaa
ir rudens ar dedlainim, reportiem, steidzamiem mītiņiem, goda ancukiem, mailiem, registeresanos, openingiemn un jā, tā ir jābūt un tā būs
bet vasara bija un bija laba
valdis ataals un haralds siimanis
man tīri nejauši bija mp disks ar viņiem mašīnā
un vienmēr braucot pie viņa - uzliku to
izķemmē manus matus
man jānoriet
mēs lidojam uz dienvidiem
visskaistākais gadalaiks ir mīlestība
tas neesmu es, tā ir mana ēna
kas tu esi, kas tu būsi, zina tikai tava sirds
vienas no manām mīļākajām atmiņām - ko paņemt līdzi uz Gaiuļezera 7. palātu
stūre, šoseja uz venēciju, karstums, saule riet, es piestāju pie autostrādes kases būdiņas
paveru logu un naudas iekasētājs pasmaida
kā gribēju es puķe būt
ši sieviete dzied un iespiež viņam saujā 1.2o euro un aizauļo tālāk rietošā saulē pie sava mīļotā
man ir zils zīds un brūni pleci
un starp to kas es esmu un to kas gribu būt nav vietas adatas smailei
un visi mani atomi ir tikai viena vēlēšanās izkust viņa rokās
es triecos ar 170, nevajadzīgi riskēju, manas acis, manas rokas, apdzenu un atkal padzenu, pat tos, kas brauc virs vidējā, mana dzīvība var izšķīst ar 180 tieši te un tagad, bet tomēr es paņemu līkumu skaisti un viegli, līķim vismaz būs smuka apakšveļa
un tad beidzot, es iegriežu viņa ielā Via Prealpi un viņs logā - stāv un gaida mani, es izskrienu cauri dārzam, tur ir rozes, rozes, rozes, rozes, rozes un esmu viņa rokās
un skūpstoties vēl ausīs skan riepu švīkstoņa un es esmu mīlējis šo dienu un nevajag man vairs nekā