es tā īsti vēl nespēju iejusties:

1) piektdien izlasīju mailu par savu uzvaru konkursā
bet tas neko nenozīmē, darba piedāvājums var ienākt pēc gada vai neienākt vispār

pasmējos ar kolēģiem, ziņoju, ka neapstāšos līdz nebūšu tikusis barroso vietā utt

2) un jau pirmdien mani Action Leader aicināja uz pārrunām

domāju: vai nu man piedāvās pastāvīgu vietu vai nu patrieks immidiately (jo kopš jaungada es absolūti neko neesmu darījusi, tikai čatojusi)

jā, smalkjūtīgi grib zināt manas domas, vēl neko nevar zināat, jāarunā ar dziovanni par jaunas vietas atvēršanu, bet tam nav jēgas, ja es nepiekrītu utt

3) un otrdien - jā, dziovanni ir pozitīvs, vieta būs

Tas nozīmē - viss, kas sācies kā joks, ir pavisam nopietni - es tiešām varu dzīvot un mirt te - strap oleandriem un akācijām, olīvkokiem un vīnadārziem


Bet īstenībā - nekas jau tā nemainās -
itāliski jāmācās, beidzot ir motivācija
jāuztaisa fine tuning angļu valodai
jāpadomā par dzīvokli - varbūt paņemt tukšu un iemēbelēt
jāpadomā ar ilgtermiņa perspektīvu - ko es gribu