bet mana dvēsele palika santiago - tā es varētu sākt stāstu par šo konferenci
bet šobrīd man daudz darba un esmu atkal iemīlējusies jau citā
tāpēc aprakstīšsu tikai vienu
santiago centrā ir laukums, kur satek visi piligrimu ceļi (uzziņai - santiago de compostela ir svētceļojumu galamērķis, oficiālais sākumpuinkts ir francijā, bet cilvēki nāk arī no vācijas utt, ilgi nāk)
laukuma centrā ir Santiago kaps, kapu iezīmē gliemežvāks, bruģī iemūrēts gliemezvaks, uz šo gliemežvāku no katra laukuma stūra ved ceļi
un es stāvēju baznīcas blakonā un skatījos, kā no stūra iznirst kāds vecs vīrs - svētceļnieks bārdu un nūju un dodas uz laukuma vidu pie gliemežvaka, pastāv kādu mirkli un tad iet taalaak
un tā atkal un atkal - pa 1, pa 2 - kāda riteņbraucēju grupiņa, tad atkal pa 1, visu vakaru stāvēju un skatiijos
un kāpēc man vienmēr asaras līst, kad es redzu - kā cilvēks lēni un neticīgi - pēc mēnešu ilgā svētceļojuma tuvojas tam gliemežvākam
kas notiek brīdī, kad viņs stāv tai punktā - un nekas nav mainījise, orķestris nespēlē, gliemežvākā iemests cigaretes nodegulis, apkārt drūzmējas tūristi, klikšķ fotoaparārtu slēdzi un tu esi te - par vienu vēl pat vienāks, mērķis ir sasniegts un laikam jaaiet atpakalj
ir 100iem graamatu, kaa saniegt merki - un nevienas, ko dariit taalaak
ir 100iem graamatu, kaa noiet Camino de santiago un nevienas - ko dariit taalaak, kad tu esi sasniedzis
un maza snorke noraudaajusies staav tai bazniicas luktaa un luudz par tevi, pati nezinot, ko