ir 2 veidu cilvēki : precēti un neprecēti - ne pēc laulības apliecības, bet peec psihes īpatnībām

sarunas ar kādu precētu kolēģi - viņas dzīvē tik daudz kas rotē ap viņas vīru: cik viņam naudas, cik viņs tērē un kam, ko viņš dara ģimenes labā, tātad pārmetumi vairāk vai mazāk - ka varētu vairāk darīt utt, tik tipiski starp laulātajiem

man ir/bija/būs tikai tas, ko es pati izdaru/nopelnu/izlemju, man dzīve ir tikai un vienīgi mana darīšana, ja kaaut kas nav - tās ir mans kļūdas, labi, vēl Buda, Krišna, zaķis Mičabo bet tas nu arī viss


sāakt blenzt uz kādu otru - sākt kaut ko no viņa gaidīt, cerēt, ka iznesīs miskasti, salabos krānu, atnesīs naudu - man tas liekas kaut kā patoloģiski, jocīgi saknē

bet īstenībā mans skats ir patoloģisks - jo sievietei tak it kā būtu jāatrod vīrietis utt it kā '