Ar bērniem viss būs kārtībā - viņu resilience viņiem palīdzēs.
Trakāk ir pieaugušajiem ar traumatiskām bērnībām miera laikā. Vita Kalniņa (psiholoģe) kaut kur minēja, ka no ierobežotības (karantīna, obligāta pašizolācija un līdzīgi) bīstās tie pieaugušie, kuri bērnībā ir ko līdzīgu pārdzīvojuši. Es arī biju slimīgais bērns, kas bieži kavēja skolu slimības dēļ. Bija sajūta, ka pasaule turpina griesties bez manis, ka es kaut ko nokavēšu.
Es pati pie sevis vēroju, ka man labāk paliek, kad varu izmantot savu kontroli pār savu ķermeni un laika gaitu. Vakar aizbraucu uz darbu, jo nebija instrukcijas, ka jāpaliek mājās. Darbā neiegāju, sēdēju mašīnā, parunāju ar menedžeri par telefonu un atbraucu laimīgi mājās. Kad sajutos nogurusi (biju cēlusies 06:00), pagulēju diendusu. Kad sapratu, kas par ko ir atbildīgs darbā, ka no manis šobrīd tiek sagaidīts ļoti maz un mēs esam uz viena viļņa par to, iestājās labs atslābums.
Es pēc dzīvu cilvēku satikšanas tik dikti nealkstu, bet šajā laikā daudz aktīvāk sazvanos ar draugiem un radiniekiem (video zvani daudz vairāk kā iepriekš). Man palīdz nepiespiesta informācijas apmaiņa, bez uzstājīgas iztaujāšanas vai kaut kādas infas bīdīšana. Palīdz arī, ja cilvēki nemēģina pārkāpt robežas labu nodomu vārdā.
Man ļoti gribas iedzert un uzsmēķēt, bet veselības dēļ nedrīkst. Pat lielākā daļa comfortfoods ir aizliegti un vienkārši jāķeras pie citiem coping mechanisms, ideāli ja coping strategies.