esmu aizkūlusies uz Budapestu, gan ar nelielu rūgtumu:
1) pret wizzair, kas punktuāli lika man manas 2 somas sakrāmēt vienā un tad iebāzt tai dzelzs stalažā, kas prasa izveikt diezgan mugurkaulam nedraudzīgas kustības. es teic, ka man ir back problems, bet viņa I am sorry un stāv kā Himlers. Nē, protams, iegāja un izgāja un skriemeļi arī kaut cik turas, bet nu. Pēdejo reizi! (nebija tiešā reisa citām kompānijām)

2) taksometra šoferis - es atskrienu, nolieku vienu somu pie atvērta bagāznieka, aizeju panemt otru. nu, ok, ierodos, varam braukt. Viņš viss tāds noslēpumains, zīmīgi kremšķina un nekur nebrauc. Skatos, jā, mana soma joprojām stāv pie atvērtā bagāžnieka. Respektīvi, kundzītei pašai jāpaapkalpojas, nav ko gaidīt, ka proletariāts staipīs viņas čumodānus. OK, es ieliku, un tad viņš uzsvērti saka: un Tagad sākas Mans darbs: un somu pastumj 10 cm dziļāk. Vēl viņš pa telefonu kādam, laikam šefam, stāstīja, ka es esot ieraduises 6 minūtes par vēlu.

Labi, japabeidz tā sasodītā lekcija. Mani druksu nomāc, ka nav nekā dramatiski jauna un inteersanta īstenībā, ko vēstīt.