From: snark	Date: June 17th, 2004 - 11:04 pm		(Link)

Protams. Visticamāk jau, ka arī pats izrādīsies normai atbilstošs. Un tas vēl jo vairāk palīdz saglabāt vēsumu un mieru.

Un tu esi pārliecināts, ka tavai eksistencei ir kāds nolūks un mērķis? Un, ja tas (gadījumā, ja izrādītos, ka tāds ir) izrādās, khm, normāls un līdzīgs dažiem miljardiem citu, vai tas būtu nelāgi? :)

From: divi_g	Date: June 17th, 2004 - 11:54 pm		(Link)

Par nolūku un mērķi - jop, nav problēmu, ja tas izrādās normāls un līdzīgs, jautājums ir par to, vai tāds ir vispār, jo starp rasties-eksistēt-pazust nav īpaši daudz vietas jēgai imho ;)

	From: snark	Date: June 18th, 2004 - 12:19 am		(Link)

Fūūū, tas ir labi. :) Var turpināt sarunu.

Tātad, ja nav jēgas - nezinu, kāpēc (kālab) eksistēju.
Kāpēc ir jāzina?
Vai ir iespējams uzzināt (vai es zinu kā uzzināt)?
Vai ir iespējams pārliecināties, ka zinu pareizi?
Kas būtu jādara, ja pārliecinos?
Un ja nu es tā nedaru?
Kas mainās?
Un ja nu es uzzinu, ka jēgas nav?

From: divi_g	Date: June 18th, 2004 - 08:55 am		(Link)

Tieši pēdējais jautājums ir vissvarīgākais. Kā arī tas - kāda jēga dzīvot, ja nezini, vai un kāda ir jēga to darīt?

	From: snark	Date: June 18th, 2004 - 11:07 pm		(Link)

Uz brīdi iedomājies, ka esi atklājis šo jēgu. Ko nu iesākt? Vai kaut ko tagad būtu apzināti jāmaina? Un, ja nemaina neko, bet izzināto virsuzdevumu ignorē?

Es būtu apbēdināts, ja piepeši izrādītos, ka tāda jēga (virsuzdevums vai mērķis) ir. Tāda jēga vienlaikus nozīmē arī attaisnojumu, bet attaisnojuma meklēšana ierobežo brīvību un degradē meklētāju.
Brīvību ir iespējams saglabāt visas dzīves laikā, atraidot visas piedāvātās jēgas versijas (lai gan ar tām var rotaļāties, uz brīdi tās piemērojot sev - un tas ir labākais veids kā pārliecināties par to tukšumu) - jo vienkāršāk, ja tev ir distancētais un mierīgais skats.
Banāli skan, bet brīvība ir pašvērtīga, un tā ir pilnvērtīgas (iespaidiem bagātas) dzīves priekšnosacījums. Iespaidiem bagāta dzīve - apnicības nebūs. :)

p.s. Piekrītu, ka jautājums par jēgas vai attaisnojuma esamību ir uzmanības vērts, par to der aizdomāties, kaut vai tāpēc, lai dotu negatīvu atbildi. Arī šādas pārdomas pieder pilnvērtīgai dzīvei.

From: divi_g	Date: June 20th, 2004 - 01:18 pm		(Link)

Tāpat, tavuprāt, dzīves jēga = iespaidiem bagāta dzīve?
Un kā tas sader kopā ar "normālību"? Ja paskatās uz to dzejolīti, ar kuru šī diskusija sākās, tad "normāla" dzīve būtībā nav iespaidiem bagāta dzīve, ja vien indivīds nav ar īpaši saasinātu uztveri, kurai visparastākās lietas ir īpašas. Vai varbūt tas arī ir mērķis - saasināt savu uztveri līdz tādai pakāpei un izcelt pilnīgu subjektīvismu? Taču tad atkal - kas ir "normāls"? Jo "normāls" nosacīti ir tas, kas raksturo lielāko daļu cilvēku. Ja lielākā daļa saasinās uztveri, tad "norma" mainīsies uz šīs saasinātākās uztveres produktu, un cikls sāksies no jauna.

Par brīvību - imho brīvībai ir arī vismaz viena ēnas puse: atsvešināšanās.

	From: snark	Date: June 20th, 2004 - 10:42 pm		(Link)

Nē, es jau paskaidroju savu stingri noraidošo attieksmi pret "dzīves jēgu". Jēga būtībā ir tikai tava kontrabanda, jo kādus padsmit komentus iepriekš tu painteresējies kā "norma" sadzīvo ar dzīves jēgas esamību. :))

Ar "normāls" mēs raksturojam cilvēku (procesu, lietu, sajūtu) atbilstību saviem viedokļiem par to, kā "tas parasti notiek". Tam vārdam ir mazliet tāds statistisks piesitiens. Paplašinoties iespaidu bagāžai, paplašinās arī "normālā" kopa.

īsti nesaprotu, kāpēc, tavuprāt, normāla dzīve izslēdz bagātus iespaidus? Vārdu savienojumi "normāla histērija", "normāla katarse" vai "normāls LSD" ir pilnīgi leģitīmi, to lietošana liecina, ka ar tādām lietām nesaskaramies pirmoreiz, un spējam abstrahēties no atsevišķā gadījumā mūs pārņemušām emocijām vai sajūtām (kuras var būt ārkārtīgi spēcīgas, un tas jau arī ir tikai normāli), ievietot attiecīgo notikumu pārējo kopā, atrast kopsakarības, novērtēt. Vienvārdsakot, distancēties un mierīgi paraudzīties.

Tātad - mērķa nav. Ir tikai kaut kāds laika posms (dzīve), kura garumu tu nezini (bet parasti vari saīsināt), un tāpat tu nezini, kas notiks pēc šī posma beigām (bet visticamāk nekas nenotiks - tās būs vienkārši beigas) (1). Tātad - var vai nu izbeigt nekavējoties, vai arī aizpildīt: dzīvot, gūt iespaidus, pieņemt lēmumus, un tas viss - bez attaisnojuma. Tikai tāpēc, ka "es tā izdarīju".

(1) var ticēt, ka kaut kas sekos. bet šis modelis mani neinteresē, jo nav verificējamas informācijas par to, kas tad īsti sekos.

Starp citu, paskaidro par to atsvešināšanos mazliet. Man pagaidām nav skaidrs, vai vispār notiek atsvešināšanās, no kā jāatsvešinās, un nav arī skaidrs, vai tas ir slikti.

From: divi_g	Date: June 20th, 2004 - 11:53 pm		(Link)

Sākumam tikko izlasīts jociņš: Жизнь, как и сидение на интернете: смысла нет, а уходить не хочется…

Par pārējo - rīt, varbūt.

From: divi_g	Date: June 21st, 2004 - 08:54 pm		(Link)
Here we go further on :)

> savu stingri noraidošo attieksmi pret "dzīves jēgu".
> Tātad - mērķa nav.
Eem, vai tad iespaidu bagātība nav jēga un mērķis? Varbūt mums te ir terminoloģiks gļuks, bet jēga un mērķis manā izpratnē nav tikai pretvēža zāļu izgudrošana vai tml.
Tas, ko es gribēju teikt sākumā, bija: reducējot visu uz "normaals kaut-kas", kā tajā dzejolī, tiek noliegtas individuālās atšķirības un visi cilvēki padarīti vienādi. "Normāli". Un tā diez vai jēgpilna eksistence, jebkurā vārda "jēgpilns" izpratnē.
Savukārt tas, ko es gribu teikt par jēgu & mērķi - imho, kamēr kauzalitāte ir spēkā un cilvēks nav absolūts gadījumskaitļu ģenerators, katram cilvēka solim ir kaut kāda jēga & mērķis. Dažiem katrs solis ved uz kaut kādu, viņuprāt, lielu mērķi. Citi lielāko daļu soļu sper aiz garlaicības, laiku nositot. Dažiem visa dzīve ir liela cīņa par kaut ko, citiem - "peldēšana pa straumei", lai izvairītos no liekām klapatām un stresa. Katram savs :)

> Ar "normāls" mēs raksturojam cilvēku (procesu, lietu, sajūtu) atbilstību
> saviem viedokļiem par to, kā "tas parasti notiek".
> īsti nesaprotu, kāpēc, tavuprāt, normāla dzīve izslēdz bagātus
> iespaidus?

Tieši tā iemesla dēļ, kuru tu pats nosauc :) Jo "tas, kā tas parasti notiek" nespēj sniegt iespaidu bagātību, jo šie iespaidi ir "normāli" un "tādi, kā parasti". Imho, lai būtu iespaidu bagātība, ir nepieciešama vai nu ekstraordināri notikumi apkārt, vai arī ekstraordināta "normālo" notikumu uztvere. Taču diez vai pēdējā gadījumā vairs ir pamats runāt par "normāliem" notikumiem, ņemot vērā cilvēka nespēju uztvert pasauli objektīvi..

Par 3.rindkopu kopumā: iespējams, ka te slēpjas vēl viens terminoloģisks zemūdens akmens. Es vārdu "normāls" drīzāk uztveru un lietoju kā "vairākumam piemītošs", "pārsvarā notiekošs" utml. Nedaudz mainās uzsvari - "normāls LSD"1 man vienlaikus ietver apziņu, ka "normāls LSD" ir "nenormāls", jo LSD lieto niecīgs cilvēku skaits.
Izklausās laikam nedaudz juceklīgi :D

1 - Skolas vēstures stundu laikā Latvijas Sociāldemokrātijas pieminēšana izsauca klasē zināmu jautrību ;)

> (1) var ticēt, ka kaut kas sekos. bet šis modelis mani neinteresē, jo
> nav verificējamas informācijas par to, kas tad īsti sekos.

Nav jau arī verificējamas informācijas par to, ka nesekos ;)
Tas nenozīmē, ka es ticu, ka sekos. Metodoloģiska piezīme.

Atsvešināšanās - nu, tas ir megakoncepts, kurš balstās uz diezgan pamatoto uzskatu, ka brīvības ēnas puse ir izvairīšanās no emocionālas pieķeršanās jebkam. Absolūta brīvība ir pilnīga neatkarība no jebkā un visiem, pilnīga pašpietiekamība, cilvēks ir brīvs tad, kad viņam neviens un nekas nav vajadzīgs, un viņš nevienam un nekam nav vajadzīgs. Vienā teikumā aptuveni tā.

	From: snark	Date: June 28th, 2004 - 12:34 am		(Link)
	Re: Here we go further on :)

Visa dzīve ir viena liela terminoloģiska problēma. :-)

Vārdu "normāls" lietoju nevis statistiskā (nav skaidrs tās kopas apjoms, kurā tiek meklēts vairākums), bet subjektīvā nozīmē. Tātad, normāls ir kaut kas tāds, kas kopumā atbilst maniem priekšstatiem, un pēc kaut kādiem galvenajiem kritērijiem, ko es izmantoju klasifikācijai, iekļaujas "sagaidāmā intervālā". Var nejauši (varbūt arī tīšas izpētes rezultātā) atklāties kaut kādas saistošas deviācijas no “normālā”, bet nekad nevar zināt, vai tām par iemeslu ir aplūkojamā objekta apzinātā jēgpilnā dzīve, vai mana uztvere tajā acumirklī. Ieraudzīju deviācijas, objekts tādēļ “sagaidāmā intervālu” neatstāja, bet manas dzīves mirklis bija interesants. Starp citu, objekts pats sev var šķist unikāls un neaizstājams vai piešķirt savai dzīvei kādu sevišķu jēgu, bet vērotāja distancēto aci, protams, neapmānīsi. :-) Objekts ir apkārtējās pasaules elements, un tam ir ne vairāk un ne mazāk jēgas kā citiem tās elementiem.
Iespaidu bagātība nav dzīves mērķis, bet tikai veids kā interesantāk pavadīt dzīvi. Vairāk iespaidu – mazāk garlaicības, laiks aizpildīts. Turklāt, pēc iespaidiem nemaz nav jādzenas. Tie paši kaut kā atnāk.

Un tad ir kaut kādi cilvēki, kas dzīves laikā ir pietuvojušies pietiekami, lai sīkās nianses tiktu ievērotas nemitīgi un no vienas vietas, un tie tad arī var tikt uztverti īpaši. Kaut gan, ja mierīgi palūkojas no malas (šādu spēju būtu jāvar saglabāt), arī tie būtu tādi paši “normāli” cilvēki kā es un vairums citu. Nu bet tas ir manas brīvas gribas jautājums – šādi pietuvināties.

p.s. Vai Grīneveja “Slīkoņu skaitīšanu” esi redzējis? Tie kadri, kuros meitenīte skaita zvaigznes. Arī par tēmu.

From: divi_g	Date: July 2nd, 2004 - 12:28 am		(Link)
Re: Here we go further on :)

> Tātad, normāls ir kaut kas tāds, kas kopumā atbilst maniem
> priekšstatiem, un pēc kaut kādiem galvenajiem kritērijiem, ko
> es izmantoju klasifikācijai, iekļaujas "sagaidāmā intervālā"

Vai tādā gadījumā "iespaidu bagātības" slieksnis paliek arvien augstāks?

> Vairāk iespaidu – mazāk garlaicības, laiks aizpildīts

:) Negribu būt riebīgs, bet laika aizpildīšanas problēmu var diezgan vienkārši atrisināt no otra gala, likvidējot šo aizpildāmo laiku ar suicīdu. Turklāt šāds akts varētu sniegt īsus, taču bagātīgus iespaidus, vai ne ;)

Par Grīneveju - nē, šķiet, ka neesmu viss. Kaut ko no viņa esmu redzējis, taču neatceros precīzi, ko. Atceros gan, ka nepatika.