Uz brīdi iedomājies, ka esi atklājis šo jēgu. Ko nu iesākt? Vai kaut ko tagad būtu apzināti jāmaina? Un, ja nemaina neko, bet izzināto virsuzdevumu ignorē?

Es būtu apbēdināts, ja piepeši izrādītos, ka tāda jēga (virsuzdevums vai mērķis) ir. Tāda jēga vienlaikus nozīmē arī attaisnojumu, bet attaisnojuma meklēšana ierobežo brīvību un degradē meklētāju.
Brīvību ir iespējams saglabāt visas dzīves laikā, atraidot visas piedāvātās jēgas versijas (lai gan ar tām var rotaļāties, uz brīdi tās piemērojot sev - un tas ir labākais veids kā pārliecināties par to tukšumu) - jo vienkāršāk, ja tev ir distancētais un mierīgais skats.
Banāli skan, bet brīvība ir pašvērtīga, un tā ir pilnvērtīgas (iespaidiem bagātas) dzīves priekšnosacījums. Iespaidiem bagāta dzīve - apnicības nebūs. :)

p.s. Piekrītu, ka jautājums par jēgas vai attaisnojuma esamību ir uzmanības vērts, par to der aizdomāties, kaut vai tāpēc, lai dotu negatīvu atbildi. Arī šādas pārdomas pieder pilnvērtīgai dzīvei.