 |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) martcore | |
|
|
|
|
|
|
|
nu, star wars zero company ir ļoti teicams par publisko tēmu ikskoms + mass effect:
no mass effect tur ir pirmās divas minūtes toties tādas, ka profesionāli nesagatavotus cilvēkus aizraidīs reanimācijā uzreiz pēc tam vairs nebūs taču bija brīnišķīgi, asaras acīs, lamuvārdi noutpadā
par ikskomu man tas mazliet vairāk pēc izjūtām atgādina nevis x-com klasiku, bet čimeru (kuru es ar visu sirdi arī ļoti mīlu) te, protams, nedaudz atbalsta abpusēju aplikšanu ar overvatča konusiem, taču bez īpaša fanātisma tādēļ tāda proaktīvisma iedvesmota geimpleja, kā jagged aliance:wildfire (labākā TBS pasaulē, ja kas) nav toties violeto diskursu akvadiskotēkas, kā gears tactics, arī nē
pretinieki pārvietojas samērā atjautīgi trīs desantnieki izsēžas, tu ar visiem saviem čuvakiem uz overvača aizver vienu galveno koridoru taču viņi kruta sadalās, lūk, viens tur koridorā iekļūst un uzreiz izmanto bezmaksas teleportu atpakaļ debesīs, toties otrs lien caur konteinera jumtu, trešais vispār aiziet no sētas otras puses sēdi un rādi ienaidniekiem labās rokas īkšķi, tā arī vajag, mums galīgi nav garlaicīgi
tagad par draņķīgo pirmkārt - varoņa kastumizācija labākajās andromēdas tradīcijās centos komponēt meiču, kas ir krokodils, nevis floridas aligators lai ko nedarītu, sanāk floridas aligators es tiešām ļoti centos tas jau ir uz postironijas robežas
nu, un kamera ar tendenci līst sienā, kad tai pietuvojies būtībā dzīves sīkumi, kam negadās
tutoriālis izsmeļošs (pat pārāk). dialogi ļoti labi uzrakstīti. sadarbības mehānikas interesantas, pat kaut kur aizraujošākas, kā čimerā / nav tāda horrora, kā otrajā ikskomā, tas arī vietām mēdz būt pozitīvi (a vietām nē). gada spēle, čuvaki, tiem, kam pohuj uz gta 6 haipu vai pragmatas jauno skinu
|
|
|
|
|
|
|
|
|
martcore | |
|
|
|
|
|
|
|
cik es saprotu, tad lindsijas klensijas keisā (ļoti relevants blīkšķis štatos) zvērinātie piesēdētāji izgāja uz 50/50
vispār jau šaubas diezgan ir no abpusēja problēmas vektora (nē, ne tādas, kas ir tviterfeministēm, tur konkrēti neko nesaprot)
es, piemēram, viņai ne pārāk ticu, man ir grūti noticēt, ka antidepresantu blakusefekti, trigerējot psihozi, var izsaukt darbību ar aukstu aprēķinu
taču no otras puses vispār hz, ko šīs nacionālās firmas šaibas var izsaukt šādā situācijā, sk. čaka palanaka interviju restlerim, tur ir labi par pobočkām
strīmeris un komentators nībergs izteica viedokli, ka tam visam nav nozīmes, jo lindsijai tāpat dzīve ir beigusies, un viņā jebkurā situācijā visdrīzāk pabeigs iesākto
pat nepamanīja, ka keisija jau vairāk nekā divus gadus cietumā kaut kā pat nedomā par to
arī moments, par ko aizdomāties
|
|
|
|
|
|
|
|
|
alefs | |
|
|
|
|
Atkarībā no tā, kura māsiņa tajā dienā dežūrē, fizikālās terapijas kabinetā mēdz būt radikāli atšķirīgs skaņas fons. Varianti ir trīs: vai nu klusums, vai lifta mūzika, kas izliekas par džezu, vai arī versija par to, kas varētu skanēt pa Latvijas Radio 2, taču, spriežot pēc džinglu un ziņu neesamības, tā drīzāk ir kaut kāda spotifaja pleiliste.
Reizēs, kad ir LR2 variants, es guļu, klausos un domāju: tāds trešs. Šo efektu vēl vairāk pastiprina tas, ka procedūras laikā tuvumā nav ļauts turēt elektroniskas ierīces, kas nozīmē, ka nav variantu prātu novirzīt kur citur. Vienkārši guli un domā: tāds trešs.
Taču kādu reizi dzirdēju kaut ko, kas piesaistīja uzmanību. Rokmūzikas dziesma, kurā aizdomīgi precīzi un paredzami integrētas visas žanra klišejas. Džeks ar spēcīgu vokālu, pieņemama melodija un klasiski ģitārsolo. Taču dziesmu teksts, piemēram – “tu mana lielākā vērtība, tu mana vienīgā mīlestība” radīja spēcīgu sveškaunu. Kas tie varētu būt par cilvēkiem, kuri māk dziedāt un spēlēt, bet kuriem nav neērti kaut ko tādu izmantot par liriku?
Atbilde uz šo mistēriju gan šķita acīmredzama: tā droši vien ir ar MI ģenerēta lirika (pat ja man līdz galam negribējās ticēt, ka tieši šis ir tas poētiskais līmenis, kas sanāk, ja savāc visus pieejamos dziesmu tekstus, sagremo un atvemj).
Taču, kad procedūra beidzās, tomēr iegūglēju tās dziesmas tekstu un par zināmu pārsteigumu atklāju, ka pēc kaut kā tik dženerik tomēr izdodas grupu atrast. Lielākais pārsteigums gan sekoja, kad izlasīju šī muzikālā projekta pašaprakstu: “Manis rakstīta dzeja ar vārdiem un ar mākslīgā intelekta radītu mūzikas skaņu, kas apvieno industriālu elektroniku, nostalģiju, dzīves pārdomas un romantiku par dzīvi pēc manas iedvesmas.” (Tajā, ko dzirdēju, no “industriālas elektronikas” gan nekā nebija, bet nav nekādas vēlmes iepazīties ar vēl kaut ko no šī projekta.)
Tātad viss ir otrādi. Tas teksts ir dzīva cilvēka rakstīts, un acīmredzot tas viss ir nopietni. Tik ļoti nopietni, ka viņam šķiet, ka šo nu noteikti vajadzētu izmantot mūzikā. To, ka autors pats neprot mūziku, viņš acīmredzot zina, tāpēc to rada MI. To, ka rakstīt šādu liriku ir lielāks trešs nekā ģenerēt mūziku ar MI, savukārt laikam nesaprot vis. Bet nu skaitās, ka dzīvojam laikos, kuros katrs var justies kā liels ārtists.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
Previous