Nē, es jau paskaidroju savu stingri noraidošo attieksmi pret "dzīves jēgu". Jēga būtībā ir tikai tava kontrabanda, jo kādus padsmit komentus iepriekš tu painteresējies kā "norma" sadzīvo ar dzīves jēgas esamību. :))

Ar "normāls" mēs raksturojam cilvēku (procesu, lietu, sajūtu) atbilstību saviem viedokļiem par to, kā "tas parasti notiek". Tam vārdam ir mazliet tāds statistisks piesitiens. Paplašinoties iespaidu bagāžai, paplašinās arī "normālā" kopa.

īsti nesaprotu, kāpēc, tavuprāt, normāla dzīve izslēdz bagātus iespaidus? Vārdu savienojumi "normāla histērija", "normāla katarse" vai "normāls LSD" ir pilnīgi leģitīmi, to lietošana liecina, ka ar tādām lietām nesaskaramies pirmoreiz, un spējam abstrahēties no atsevišķā gadījumā mūs pārņemušām emocijām vai sajūtām (kuras var būt ārkārtīgi spēcīgas, un tas jau arī ir tikai normāli), ievietot attiecīgo notikumu pārējo kopā, atrast kopsakarības, novērtēt. Vienvārdsakot, distancēties un mierīgi paraudzīties.

Tātad - mērķa nav. Ir tikai kaut kāds laika posms (dzīve), kura garumu tu nezini (bet parasti vari saīsināt), un tāpat tu nezini, kas notiks pēc šī posma beigām (bet visticamāk nekas nenotiks - tās būs vienkārši beigas) (1). Tātad - var vai nu izbeigt nekavējoties, vai arī aizpildīt: dzīvot, gūt iespaidus, pieņemt lēmumus, un tas viss - bez attaisnojuma. Tikai tāpēc, ka "es tā izdarīju".

(1) var ticēt, ka kaut kas sekos. bet šis modelis mani neinteresē, jo nav verificējamas informācijas par to, kas tad īsti sekos.

Starp citu, paskaidro par to atsvešināšanos mazliet. Man pagaidām nav skaidrs, vai vispār notiek atsvešināšanās, no kā jāatsvešinās, un nav arī skaidrs, vai tas ir slikti.