Visa dzīve ir viena liela terminoloģiska problēma. :-)

Vārdu "normāls" lietoju nevis statistiskā (nav skaidrs tās kopas apjoms, kurā tiek meklēts vairākums), bet subjektīvā nozīmē. Tātad, normāls ir kaut kas tāds, kas kopumā atbilst maniem priekšstatiem, un pēc kaut kādiem galvenajiem kritērijiem, ko es izmantoju klasifikācijai, iekļaujas "sagaidāmā intervālā". Var nejauši (varbūt arī tīšas izpētes rezultātā) atklāties kaut kādas saistošas deviācijas no “normālā”, bet nekad nevar zināt, vai tām par iemeslu ir aplūkojamā objekta apzinātā jēgpilnā dzīve, vai mana uztvere tajā acumirklī. Ieraudzīju deviācijas, objekts tādēļ “sagaidāmā intervālu” neatstāja, bet manas dzīves mirklis bija interesants. Starp citu, objekts pats sev var šķist unikāls un neaizstājams vai piešķirt savai dzīvei kādu sevišķu jēgu, bet vērotāja distancēto aci, protams, neapmānīsi. :-) Objekts ir apkārtējās pasaules elements, un tam ir ne vairāk un ne mazāk jēgas kā citiem tās elementiem.
Iespaidu bagātība nav dzīves mērķis, bet tikai veids kā interesantāk pavadīt dzīvi. Vairāk iespaidu – mazāk garlaicības, laiks aizpildīts. Turklāt, pēc iespaidiem nemaz nav jādzenas. Tie paši kaut kā atnāk.

Un tad ir kaut kādi cilvēki, kas dzīves laikā ir pietuvojušies pietiekami, lai sīkās nianses tiktu ievērotas nemitīgi un no vienas vietas, un tie tad arī var tikt uztverti īpaši. Kaut gan, ja mierīgi palūkojas no malas (šādu spēju būtu jāvar saglabāt), arī tie būtu tādi paši “normāli” cilvēki kā es un vairums citu. Nu bet tas ir manas brīvas gribas jautājums – šādi pietuvināties.

p.s. Vai Grīneveja “Slīkoņu skaitīšanu” esi redzējis? Tie kadri, kuros meitenīte skaita zvaigznes. Arī par tēmu.