Atceros, ka brāli liekot laukā gulēt diendusu pirmo mēnesi nespēju atstāt vienu īsti ne uz mirkli,lai arī gulēja mierīgi. Tad nu turpat dārzā ar rušinājos. Ar katru nākamo jau mana trauksmes sajūta mazinājās. Laiks.
Es kā reiz brīvdienās nošausminājos vērojot kā tās mammas(ne visas, bet jasaka vairākums) ratos esošos, raudošos mazos cilvēkus krata. Tur jau pat pieagušajam slikti samestos..

(Reply to this)