Man vienmēr ir bijis bail
Man vienmēr ir bijušas neprātīgas bailes no trenažieru zāles. Tie visi muskuļi, kas staigā apkārt, un tie neprātīgie dzelži visapkārt manī rada nepatīkamas emocijas. Katru reizi, ierodoties jaunā trenažieru zālē, pirmais pārbaudījums ir skriešanas celiņa iedarbināšana - tik daudz pogu nav redzēts nevienam aparātam.

Es izvēlējos šoreiz apmeklēt galerijas "Centrs" trenažierus, man tagad ir abonements veselam mēnesim. Es gribēju no turienes pazust jau pēc 10 minūtēm - tieši tad, kad pabeidzu skriešanu uz celiņa, kura iedarbināšanu man uzrādīja kāds, kuru pazina adminstratores-blondīnes.

"Centra" izvēle bija apzināta, jo vēlējos plašu trenažieru zāli, lai varētu mētāt savas acis kur vien vēlos, kā arī citi visu laiku neskatītos, ko es daru un kā es daru (šī sajūta trenažieru zālē mani pavada ik mirkli).

Tomēr "Centra" trenažieri ir savdabīgi. Dīvaina komūna, kur viens otru (bet nekad trešo) sveicina, dažiem kā pavadoņi piestiķēti personīgie treneri (tie maksā astoņus latus stundā) un "Centra" iezīme, ka viņi visi ir laimīgi un priecīgi.

Tikmēr mani visu stundu nepameta sajūta, ka visi mani novēro. Es nezināju, vai tas ir tāpēc, ka pārspīlēti centos sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, vai arī tāpēc, ka visi pamanīja, ka esmu šeit pirmo reizi (jo visi te taču viens otru pazīst un varbūt viņi manīja, ka ir ieradies jauns objekts). Turklāt, man pilnīgi nebija nojausmas, kā tiek organizēta rinda pie svaru stieņa (jāteic, ka šis trenažieris ir viens no iecienītākajiem). Varbūt es nemaz nedrīkstēju iestāties rindā, jo man nav sava personīgā treniņplāna, nemaz nerunājot par personīgo treneri.

Labi, es nolēmu, ka šonedēļ tikšu pie tā pirmā. Trenera numurs jau man ir. Tagad viņam rīt jāpiezvana un jāpaziņo, ka vēlos iestāties rindā.