Šonakt krustmātes dāvinātā ziemas sega tiek nomainīta uz vasaras segu, ko mamma atdeva, kad no Ādažiem pārcēlos uz Rīgu. Skatoties uz to segu, man tā ne ar ko neasociējas. Es neko par to nedomāju. Un tā vispār pat ir labāk. Viss citādāk būtu simbolu pārpildīts visapkārt un nebūtu, kur vispār acis likt. Pietiek jau, ka katru vakaru jānoliek lēcas vietā un no rīta tās jāatbaksta atpakaļ. Tas gan man ar kaut ko asociējas. Ar graušanu. Pabakstu ar pirkstu un tad jau pāriet. Kopš vienreiz šādu procedūru veicu turpat optikas salonā optometristes klātbūtnē, vairāk viņu netraumēju. Turklāt roku mazgāšana, ko viņa man obligāti lika darīt, patērē laiku, it sevišķi, ja nav normālu dvieļu, bet pienaglots fēns pie sienas. Vispār man tas liekas šausmīgi lēti, ka šitādus fēnus pie sienām sasprauž un tad ir jāstāv un jātaisa baigā pantonīma. Un es nemaz neticu, ka tie baigi videi draudzīgāki, tie vienkārši ēd elektrību, ne papīru. un ikdienā jau redz tos krītošos kokus, ne noslīkušo Staburagu. Un galu galā tajos fēnos ne asaru pa Staburagu noslaucīt, ne kārtīgi izšņaukt degunu. Un tas man ir aktuāli, jo tā arī līdz galam neizstaigāju pie LŌRa, lai šī problēma mani nenomocītu. Bet vēl vairāk mani nomoka tas, cik daudz naudas man tas viss paņēma, lai konstatētu to, ka nav labi. Turklāt katru reizi iedeva kādu citu medikamentu klāt, ka beigu beigās pēc kādas piektās reizes es aizmirsu pajautāt, kurus medikamentus tagad lietot aktīvāk, kurus mazāk un kurus nemaz. Visas zāles sajuka, pagāja nedēļa un atkal sāku šķaudīt. Bet tas uz taisnību. Galu galā patiesība un taisnība nav viens un tas pats. Šķauda uz taisnību, bet patiesību pasaka pirms tam. Galu galā atkal pienāk rīts, pusdiena, pirms vakariņām apēdu makaronus un izmazgāju grīdas. Tad nu es nonāku pie pašas grīdas un zemāk nav vairs kur. Vēl tikai šodien uz kutera ienāca prātā dzejolis, kad virs galvas zibeņoja, bet uz klāja ne pile nepilēja. Tāpēc galu galā vajadzēja aizbraukt uz McDonalds un stūķēt vecu žurku savā kuņģī, cerot, ka tas vismaz ir suns. Priekšnieks tā arī neizpildīja solījumu un pusdivos nepiezvanīja, pilnīgs suns un sviests. Iesviedīšu viņam kādreiz ar vienu no savām tematiskajām mapēm - ne ar izglītības, ne ar kultūras, ne arī koncertzāli viņš ir pelnījis. Rīgas Dome pārāk mīklaina, nesapratīs, kāpēc. Tāpēc viņš ir pelnījis ar Lembergu atrauties. Un beigu beigās visi mīklaini atrausies. Pirms tam kārtīgi sarīsies raugu, lai uzrūgtu riktīgi un tad es skriešu apkārt viņiem kā bļodām un ar pirkstu izbakstīšu caurumus. Neviens tad nevarēs uztaisīt Skalbes Leiputriju un nāksies visiem iet gulēt. Mammas vasaras segā galu galā.