Varbūt tāpēc, ka atgriežoties no Londonas tajā pašā vakarā (kad krustmātes Rutas seja pārakmeņojās vārdos "Bet man teica, ka tu esi Londonā!) pie brāļa skatījos kādas piecas vecās multenes par pitonu un viņa draugiem papagaili, mērkaķīti un zilonīti, bet jūtos, ka ir mirklis pastāstīt, kā man iet.

Nu, nevaru sūdzēties. Turpinu pirkt sev brīvdienas darba dienu vietā, listē ir trīs tuvi draugi, kurus satikšu tuvākajās trīs nedēļās. Vēl tad cīņas ar skolu, lai gluži kā atrakciju parkā trešais sitiens ar āmuru pa stieni liktu stabiņam aizsisties līdz atzīmei 100 un ieskanētos zvans un visi apkārt aplaudētu. Tad aizmirstu trijās sekundēs un pat nenovēlētu laimīgu ceļu. Tad nu vēl ieskaita kāds man naudu un es aizmirstu visus solījumus par taupības režīmu, ko esmu devis pirms 24 stundām, jo bārā taču vajag Salisburi Cabarnet Shiraz.

Mazliet esmu vīlies savā taupībā, jo biju plānojis pēc gada sakrāt tūkstoti latu, bet sapratu, ka reāli būs uz pusi mazāk, jo būs jāatdod sasodītais overdrafts. Tad vēl domas par Rīgu un Londonu un kurās kamanās no šīm divām iesēsties. Un kurā kaķi iesēdināt.

Darbā apgūstu slaistīšanās metodes, bet aizvien mani pieķer. Tad sāku domāt par Burdjē, kas man būs vienīgais, ko cieti atcerēšos no šī gada.

Un protams, visam pāri mani iepriecina holandiete. Arī Londonā skatoties uz to francūzi Rūdolfu, kurš Čikai būs labs vīrs. Kā jau francūzijs.


Un man netuvojas dzimšanas diena, lai to visu rezumētu. Un jums tas viss jau bija zināms par mani.