šodienas raidījumā centristam (attēlā) salūzt smadzenes, atduroties pret apstākli, ka vārdu saturam var būt nozīme – ne tikai piederībai noteiktai cienījamu cilvēku kopai

dauzīt nepretojošos salmu vīrus ir slikts ieradums, ja mērķis ir izzināt nevis tikai pārliecināt, un tā ir daļa no mana attaisnojuma šķist uzbrūkošam noteiktiem cilvēkiem, rakstot par Cibas politisko zoodārzu

cieņas spēle

būt nejaukam man izmaksā cieņu, jo neizskatās labi, un citi dalībnieki cieņas 'spēlē' var gūt punktus par aizstāvību, tāpēc labāk būt drošam par savu taisnību pirms vērsties pret citiem. it kā joks par sen nedabūšanu pa galvu pie iesaitētā ieraksta ir zīmīgs, jo atgādinājums par miesiskiem uzbrukumiem ir kāpināts nosodījuma veids pats par sevi

uzskati, kas peld pret straumi, arī prasa 'sabiedriskā kapitāla' izmaksas, un tam ir pamatots iemesls: piemēram, ja cilvēks uz ielas runā ar sevi, tas raisa jautājumu par citām iespējamajām novirzēm, un tas saista apkārtējo uzmanību. pastāvēt līdzās grūti paredzamiem cilvēkiem ir neērti un tāpēc mēdz izsaukt nosodījumu.

tas pats attiecas uz netušētu valodu: pieklājīgā sabiedrībā jūtīgiem jautājumiem piemeklē aplinkus izteiksmi.

es ne tikai novirzos no pieklājības, bet vēlos pārliecināt, ka pieklājības politika ir īpašo interešu mākslīgi iedēstīts sabiedrības iespaidošanas rīks ar segumu tikai puspatiesībā, un es turklāt paužu savu pārliecību uzbrūkoši. ņemot vērā apstākļu kopu, manas likmes cieņas spēlē ir īpaši augstas, bet tas tikai pasvītro paustās domu gaitas iekšējās sakarības.

pašmērķīga atvērtība

pieklājības politikas segums ir patiesības graudā, ka arī vērtīgs ieskats var izskatīties pēc domāšanas novirzēm, tāpēc uzticamai izziņai ir nepieciešama atvērtība, bet pieklājības politiku par puspatiesību padara atvērtība kā pašmērķis. zīmīgi ir tas, ka pašmērķīgā atvērtība nesniedzas līdz pašas pieklājības politikas noraidījumam, jo tas atspoguļo tās lomu esošās varas aizsardzībā no izaicinājuma. kazino uzstāda spēles noteikumus, lai kopējais iznākums jau būtu zināms

puspatiesības gulstas patiesības graudos, jo tas ļauj pasniegt vēršanos pret tām kopumā kā vēršanos pret to patiesības graudiem. pašmērķīgu atvērtību izsmej, piemēram, Dokinsa spārnotais teiciens par tik atvērtu prātu, ka izveļas laukā smadzenes. savukārt it kā vēršanās pret atvērtību kā tādu ļauj pārmest aprobežotību vai pat autoritārismu.

pārmetumi man dogmatismā (vai īpaši bezgaumīgie autoritārismā vai totalitārismā) ir pamatā ļaunticīgi, jo es neizsakos tik neskaidri, lai tas būtu labticīgs pārpratums. var nepiekrist maniem secinājumiem, bet tie izriet no rūpīgas un iekšēji sakarīgas domu gaitas par uzskatu izcelsmi un patiesajiem ieguvējiem. (piezīme svītrojumam) secinājumi par to, ka vairums it kā domājošās sabiedrības dejo īpašo interešu plaukstā, var likties kukū, bet, turpinot spēles līdzību, manas kārtis ir galdā par spīti augstajām likmēm, un tas būtu pelnījis vismaz virspusēju cieņu

uzticība iekārtai

pieklājības politika un centrisms iet roku rokā, saprotot centrismu kā izvairīšanos no pat pamatotiem spriedumiem, jo pašmērķīga atvērtība ļauj izvairīties no spriedumiem par noteiktām domām, tā vietā spriežot šabloniski: jo plašāka atvērtība, jo voltēriski apgaismotāk

centristi var paust frāzes kā "kurš izlems, kas būtu pareizi; tu?", bet tas gulstas kārtējā puspatiesībā ar patiesības graudu par cilvēku spriestspējas un izziņas ierobežojumiem. ciniska attieksme pret atsevišķu cilvēku spriestspēju pamatā pauž pārmērīgu uzticību pastāvošajai iekārtai, par spīti visām tās uzskatāmajām nejēdzībām.

domāšanas salīdzinājums ar koptu vai nekoptu dārzu no Cibas domas milžiem man ir izpelnījies atkārtotus argumentum ad Gulagum, bet nezāles šajā salīdzinājumā ir domas nevis cilvēki, un kopšana ir saprotama pilsoniskās sabiedrības nevis autoritārisma ietvaros, un es to esmu teicis

tāds pats salīdzinājums attiecas uz politisko iekārtu, kas var aizaugt ar korupciju vai pat noplicināt augsni. neoliberālā pasaules iekārta virza mītu par sevi kā "vēstures galu", kā par kaut ko post-ideoloģisku un post-politisku, bet tas ir labāk saprotams kā iekārtas ieguvēju mēģinājums to leģitimēt.

nevienlīdzība dārza salīdzinājumā izpaužas pāraugošos, sauli aizsedzošos augos, un, turpinot mocīt salīdzinājumu tālāk, nevienlīdzības vājināts, nekopts dārzs veicina tādu slimību kā naida uzskatu izplatību

spēka vārdi

prasmju iegūšanas gaitā ir posms, kurā cilvēku var raksturot kā 'bīstamu iesācēju': piemēram, nepieredzējušu autovadītāju. domāšanas gadījumā tā ir atsaukšanās uz jēdzieniem kā spēka vārdiem vai amuletiem pret necieņu, un lielisks piemērs tam ir vakar minētie Racionāļi, kam "fakti un loģika" pamatā pauž piederību cienījamo saprātīgo, domājošo cilvēku kopai.

Nopietnie Cilvēki un centristi cieš no līdzīgas apturētas attīstības, un skaudrs piemērs tam ir sarunas nobeigums ar raksta sākumā minēto cibiņu, kurā domstarpību būtība tiek apieta, uzstājot savai piederībai sakarīgo cilvēku kopai, kuru būtu jāapliecina tam, ka ir bilsti visi pareizie spēka vārdi, bet man ir pārmesta cieņas aizskaršana un piederība visām nicināmajām kopām pēc kārtas

lielākas zivis

vismaz manās acīs cieņas līdzsvars minētajā sarunā palika manā pusē: es varētu atvainoties par to, ka domu apmaiņu veicinātu skaidrāka izteiksme, bet saprātīgs novērotājs no malas atzītu, ka maniem pūliņiem tika spļauts sejā

es arī joprojām uz šo cilvēku neattiecinātu 'norakstāmību'; ierakstā par iedomību man padomā bija lielākas zivis, kas arī labāk saprot cieņas spēles noteikumus un tāpēc nepagodinātu ar uzmanību, jo pieredzējuši spēlētāji izmanto noteikumus savā labā: nosaka tempu un vietu, lai labākajā gadījumā priekšrocības būtu vienpusējas.

mans galvenais nodoms dalībā spēlē ir uzticama izziņa: redzēt, vai priekšstati var izturēt sadursmi ar pasauli, un vai tie atlec vai pielīp. it kā vicināšanās uz visām pusēm un 'piparota' vai izaicinoša izteiksme var izskatīties kā pašcieņas trūkums, bet gala aprēķins ir uzņemties nepieciešamu iespēju zaudēt cieņu citu acīs

sarunā minētais, ka neviens cits nevar cilvēku apvainot tādā mērā kā pats sevi, nebija domāts vienkārši kā dzēliens: citu nievas pārstāj atlekt, ja nevar būt pārliecināts par savu godīgumu, un tas lielā mērā spēj skaidrot šos jautājumus pavadošās dusmas