Reiz man bija labākais draugs. Viņš bija visspilgtākā persona, kādu esmu jebkad pazinusi, un es pazīstu daudzas tiešām spilgtas personības. Varbūt neproporcionāli daudz mērot pret to, kas esmu es. Mēs iepazināmies, jo iegāju nepareizajā klasē un vienīgā sēdvieta bija blakus viņam. Mums bija vienādi vārdi. Kopš tās dienas mēs kļuvām nešķirami uz daudziem turpmākajiem gadiem. Es viņu apbrīnoju katru mirkli, pat kad jutos kā viņa aksesuārs vai rokassomas sunītis. Blakus viņam nekad nejutos pietiekami. Reiz viņam uzzīmēju, ka jūtos tā, it kā viņš būtu mana Saule un es viņa Mēness - viņš spīd, es atstaroju. Arī dienās un periodos, kad svarīgāki viņam kļuva citi, vai ar kādu citu būt bija izdevīgāk, es viņu mīlēju vienlīdzīgi. Manī naivi nemita opcija, ka mums kādreiz būs jāatvadās, vai ka neredzēšu viņu blakus pat savās vecumdienās.

Tad lēnām, bet nemainīgi noskatījos, kā visspožāko cilvēku manā dzīvē apēda grami. Ne tikai grami, neapšaubāmi arī mentālā veselība. Teicu savai mīļākajai psihoterapeitei, ka kaut kas ir ar viņas acīm, kaut kas nav kārtībā. Psihoterapeite teica, ja acīs, tad to obligāti vajag novērot. Tad satiku viņu, teicu, ka apmaksāšu vizīti, tikai, lūdzu, atnāc ar mani. Viņa nenāca. Tie bija gramu saasinājuma pirmsākumi. Viņa sāka attālināties, lai pavadītu laiku ar cilvēkiem, kuriem bieži bija grami. Sākumā skumu, jo jutos atraidīta no cilvēka, kuru mīlēju visvairāk pasaulē. Man arī nepiemita tāda harizma, lai tik daudzi un tik regulāri gribētu mani barot ar narkotikām tādā apmērā. Tagad esmu pateicīga, ka tā.

Tolaik nupat biju uzsākusi dzert antidepresantus, jau kādu laiku devos risināt savu galvu. Pirmo reizi atturējos no pilnībā visa, kas ir apreibinošs. Piektdienas bija vissmagākās. Dzīvoju netālu no visiem bāriem, ko regulāri apmeklēju. Siltajos vakaros, ja atvēru logu, dzirdēju bāru dzīvību no sava dzīvokļa. Katru piektdienu raudāju, jo nevarēju baudīt dzīvi kopā ar visiem un to, kuru mīlu. Viņai vairs nebija tik interesanti ar mani pavadīt laiku. Savā pārdesmit kvadrātmetru dzīvoklītī izslēdzu lielās gaismas, ieslēdzu lampiņas un iededzināju visas sveces. Iedarbināju gaisa mitrinātāju uz maksimumu un gāju dedzinoši karstās, varbūt divu stundu ilgās dušās. Ar pelējumu cīnījos vēlāk. Es gribēju iznākt jūtoties kā lietus mežā, lai viscaur dzīvoklim būtu migla. Tad sāku par dzeršanas vai narkotiku naudu doties uz tirgu un pirkt dārgas tējas vai ziedus. Katru piektdienu bēdājos, katru sestdienas rītu pamodos pateicīga, ka nekur negāju.

Gramu saasinājuma pirmsākumi tapa saasinājumu turpmākumos. Viņa kļuva arvien tumšāka, arvien neatpazīstamāka. Viņas krāsas aizstāja tumšie toņi, tekstūras un faktūras aizstāja trīs līnijas. Ekscentriskumu aizstāja pielāgošanās mērenībai un saplūšana ar pūli. Skolas rītos viņa arvien biežāk nevarēja ilgi nostāvēt, jo bija vakardiena. Mani aizstāja citi cilvēki, ar kuriem iznīcināties varēja biežāk. Arī es nebeidzu šņaukt uzreiz, bija mans tīrības mirklis, tad atkal atsāku. Tad atkal beidzu, tad atkal atsāku. Arī es reti pirku, vienkārši bieži devos meklēt jebkuru, kuram būs. Man paveicās, ka cilvēki mani nemīlēja tā, kā mīlēja viņu. Lai gan, atskatoties, arī pret viņu arī nebija nekāda mīlestība, drīzāk izklaide uz otra rēķina, papildus attaisnojums iznīcināties pašiem. Psihoterapeite bija ierosinājusi, lai dodos uz kādu bāru vai pasākumu, esmu skaidrā un pavēroju lietotājus.

Pirmo reizi, kad aizgāju uz bāru, lai būtu skaidrā, vairs nevajadzēja ģērbt visatkailinošāko apģērbu, lai apsargs mani ielaistu bez dokumentiem. Ierados un skaidrā nemācēju runāt. Kāds izvēmās pāri margām, vēlāk, man šķiet, kāds arī nokrita pāri margām. Nesapratu neko, ko dzērāji gvelž. Neilgi pēc tā devos uz reivu. Neatceros, vai todien nedzēru, bet narkotikas noteikti nelietoju. Todien izskatījos ļoti labi. Turpat satiku viņu, izsmērētu gar zemi, paņēmušu iedomāties nevaru cik ripas un ko vēl. Man kļuva baisi redzot viņu tādā stāvoklī, lai gan esam bijušas dažādās situācijās kopā. Tas bija viens no baisākajiem skatiem manā dzīvē. Viņa nefunkcionēja un vecāki, slideni tipāži meklēja, vai nav palicis vēl kaut kas, ko viņai iedot. Pēc tā es atkal mēģināju būt skaidrā.

Kad pabeidzu skolu, paņēmu brīvu gadu, lai dzīvotu nekurienē un attālinātos no kaitīgajiem ieradumiem un cilvēkiem, ar kuriem viegli nākas būt kaitīgai. Nometu antidepresantu svaru un mācību laikā piedzīvoto. Āda atguva apjomu un spīdumu, kļuvu skaista vēlreiz. Aizrāvos ar dārzniecību, jogu un sarkanvīnu. Vēl labu laiku naktīs sapņoju, ka precos ar kristālu un pamodos apraudoties, jo tā nedrīkst notikt. Virs gultas biju pielikusi lapu, kur biju uzrakstījusi "Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā". Draudzības gadu laikā mēdzām apmainīties ar vēstulēm. Manās mājās joprojām ir tik daudz viņas mākslas darbu no mūsu brīnišķīgajiem pirmsākumiem, no mūsu narkotiku laikiem, no mūsu beigu tuvošanās. Es varu salikt šos zīmējumus un vēstules secīgi un vērot izmaiņas. Kā viņas rotaļīgi glītais rokraksts pārtapa par drudžainām, nerūpīgam līnijām. Kā viņas mākslas darbi mainījās no neuzspiestas, dabiskas meistarības uz arvien nesaprotamāku vienaldzību, jukšanu un brukšanu. Ilgi smaržoju viņas vēstules, kas bija piesūkušās ar amfetamīna smaku. Šie mākslas darbi ir pārcietuši septiņus gadus, blaktis, sešas dzīvesvietas. Vairums no tiem ieplaisāja vai saplīsa, es sēdēju un tos restaurēju ar caurspīdīgo līmplēvi un skoču. Tie joprojām ir ar mani, dziļākajā skapja nostūrī, izņemot gleznu, kas stāv virtuvē. Gleznā esmu attēlota es, tā ir 2020. gada Ziemassvētku dāvana. Tā ir melnbalta, neliela izmēra glezniņa, kur sēžu pie galda, uz vienas plaukstas turot vārnu, bet ar otru lasot nelielu grāmatiņu. Uz galda, kas pārklāts ar baltu galdautu, atrodas ziedi, tējkanna un tasīte ar apakštasīti.

Kad biju savākusies pietiekami, ik pa laikam ierados Rīgā, lai apciemotu manu viņu. Mana viņa kļuva arvien tālāka un tālāka, tievāka un tievāka. Tvīkoja arvien biežāk un arvien spēcīgāk. Mūsu kopā pavadīto laiku sāka aizstāt sēdēšana Telegramā. Centos mūs atturēt no lietošanas, kamēr esmu tur. Vienreiz sanāca. Nākamreiz piekritu sadalīt ripu uz pusēm. Tad šņaucām mazliet, tad mazliet vairāk. Tad jau atkal attapāmies benderos. Pirmā no skaidrajām attapšanās reizēm bija tad, kad Līgo pārpūtos, un viņai es vairs nerūpēju. Man šķita, ka tūlīt nomiršu, bet viņai bija vienalga, viņa sēdēja Telegramā. Es biju kļuvusi tikai par neērtību. Grami nonāca virs manis, lai gan esmu daudzi kilogrami. Es tam vēl mēnešiem nevarēju noticēt (Nu, varēju, tikai vēl to noliedzu. Pirms brīvā gada bija līdzīgi. Mēs devāmies kopā ballēties, nesen kā sāku lietot antidepresantus. Ja dzēru ar zālēm, varēju aizmigt turpat uz vietas. Vienu dienu aizmigu bārā, viņa un cita draudzene mani tur atstāja. Apsargs ar kādu svešinieci esot mani nogādājuši mājās, un nākamajā rītā saņēmu no apsarga ziņu, lai es padomāju, vai tie vispār ir mani draugi. Pēc tam atkal beidzu dzert un lietot). Nākamreiz attapos viņas dzimšanas dienā, nākamajā benderī. Tur pārpūtās kāda cita, un todien par neērtību kļuva viņa. Es kļuvu par bendera mammu un redzēju šo vienaldzību no malas. Tas laikam bija mans pēdējais piliens, kas izlija vēl vēlāk.

Aptuveni mēnesi vēlāk jau biju pārvākusies uz Rīgu. Par spīti visām narkotiku blakusparādībām, neizmaināmajām atšķirībām un gadus ilgajai draudzībai, jau kādu laiku biju viņā iemīlējusies. Viņa bija mānīga, mainīga, neskaidra un nestabila. Mēdza rasties pamatoti iespaidi, ka varbūt atšķirības nav tik lielas, tikai lai tas mainītos pēc mirkļa. Narkotiku situācija arī bija kļuvusi intensīvāka. Es nevarēju vairs uz to noskatīties un vairs nevarēju tur būt. Beidzot sapratu, ka es neko nevaru mainīt. Es nevaru nevienu pierunāt lietot mazāk, ne maigi, ne skarbi. Ne piedāvājot uzsaukt psihoterapeitu, ne ierosinot devu sadalīt, lai otram būtu jāņem mazāk. Ne atbalstot, ne nosodot. Ne esot klāt, ne attālinoties. Es nevaru nevienu pierunāt meklēt palīdzību, es nevaru nevienam likt netirgot. Es nevaru nevienam pavēlēt nebūt apkārt citiem veicinātājiem, līdzdalībniekiem, ļāvējiem, ierosinātājiem. Es nevaru nevienam likt dzīvot savu skaidri spožo nākotni, ja kāda sapnis ir kļūt par bomzi. Tie nav mani vārdi, ja kas.

Es to sapratu kādā dienā neilgi pēc pārvākšanās uz Rīgu. Bija ļoti pelēka pēcpusdiena. Es dzēru vīnu un centos atrast, kā nokļūt pie viņas ar izlādējušos telefonu. Satiku kādu kundzi vārdā Karmena, kura mīkstsirdīgi piekrita man palīdzēt. Viss, ko atceros, ir ka mēs runājām par viņas vārdu. Arī to, ka arī viņa vairākkārt esot pārvākusies. Vienreiz pārvācoties viņa netīšām saplēsa viņai nozīmīgu porcelānu. Runājām arī par dzejoļiem un to rakstīšanu. Transportā mēs satikām manu draudzeni-filozofi-dzejnieci-gudrinieci-dzīvotpratēju, jo tieši viņa ir vienīgais cilvēks, kurā ir iespējams ieskriet tik emocionāli piesātinātā dzīves mirklī, ko pavadi ar apburoši nejaušu svešinieci, Karmenu. Tāpat kā es, arī mana dzīvotpratēja dienu pavadīja ar vīnu. Viņa no savas somas izvilka puspudeli un uzdāvināja to man. Ar papildus puspudeli drosmes un atvadoties no Karmenas, es devos pie savas viņas. Viņa gulēja tumsā, mocījās sāpēs un nebija spējīga neko pateikt. Es nezinu kāpēc tieši todien, bet todien es uzsprāgu un pateicu visu. Atzinu, ka mīlu viņu un pateicu, ka es vairs nevaru. Tas bija beigu sākums.

Šo penteri ir ierosinājuši nesen dzirdētie vārdi "Vai kādam šeit ir kokaīns?". Nevienam nebija. Piederības pēc, pateicu ko līdzīgu vārdiem "Cik žēl", bet klusībā ļoti priecājos. Es neesmu šņaukusi kopš pagājušā gada aprīļa. Pāris nedēļas atpakaļ biju gana dzērusi, attapos jautājot kādai attālai paziņai "Vai tev nav ko iepūst?". Esmu priecīga, ka saņēmu atbildi "Nē, es nepūšu" nosodoša skatiena pavadījumā. Mans veselais saprāts nemaz negrib pūst, bet dzerot saprāts ir nevesels biežāk. Esmu tik priecīga par nosodošiem skatieniem un cilvēkiem, kuri nepūš. Vairs nevaru pateikt pēc garāmgājēju sviedriem, vai viņi ir šņaukuši. Šī uztrenētā spēja ir aizmirsta, šī smaka vēlreiz ir nepazīstama. Vairs neesmu skatījusies uz neviena nāsīm, lai meklētu atbildi, vai kāds man nemelo. Tomēr, es joprojām regulāri apskatos, cik bieži mana izbijusī viņa ieiet Telegramā. Vairs nezinu pilnībā neko par viņu, un man nav pilnībā nevienas iespējas uzzināt. Tas ir mans vienīgais veids kā minēt, cik skaidrā viņa varētu būt un vai viņa vispār vēl ir dzīva.

Reiz, neilgi pirms beigām, mēs gulējām kopā apskāvienā un klausījāmies viena otras sirdspukstus. Tie vienlaicīgi sāka pukstēt vienā ritmā. Satrūkos un teicu, vai arī tu to juti? Viņa atbildēja, ka to juta arī viņa. Es ceru, ka viņa ir atlabusi vai atlabs pavisam drīz. Es ceru, ka viņa ir līdzās visai sev vajadzīgajai palīdzībai. Ceru atkal redzēt viņu starojam. Esmu mūžīgi pateicīga viņai, ka viņa uzdrīkstējās turēt manas hroniski svīstošās plaukstas, mierinot, ka viņai tās patīk tieši tik slapjas. Tajās varot ielūkoties kā spogulī. Viņa tās satvēra tik bieži, ka viņas satvērienā tās mēdza nesvīst. Viņas plaukstas vienmēr bija patīkami sausas.

Reizēm domāju, ka varētu uzrakstīt, varētu apjautāties, varētu satikties. Tad atceros, ka ir lielāka iespējamība, ka tas būtu tikai vēl viens cikla atkārtojums nevis jauns sākums. Esmu izlēmusi nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, bet grābt lapas ar kailām plaukstām. No benderiem uz penterēm. Šodien ābele man uzdāvināja divas dārgās tējas, Antistresu un Afrodītes dzērienu. Nu jau pasen esmu palaidusi savu Sauli, esmu iemācījusies starot pati. Kad ābelei atklāja vēzi un viņa ārstam uzdeva jautājumu, "Kā var atšķirt vēzi no labdabīga veidojuma?'' viņai parādīja attēlu un teica, "Redzi, izskatās ka tam ir stari? Kā saulītei." Es negribu būt ļaundabīgs audzējs, es gribu būt staru terapija.