dārgā dienasgrāmata,
ko es tur teicu par sūdīgām dienām? šodiena tāda nebija itin nemaz!
piecas stundas miega nejutās kā neizgulēšanās, sešas kafijas nejutās kā sirdstrieka, apetītes nebija un tas netraucēja, eksplozīvi tualetes apmeklējumi visur, kur vien varēja, arī netraucēja. viss bija tur, kur tam jābūt un uzradās viss, kas varēja uzrasties un tik labi, cik tam iespējams uzrasties. biju pareizajās vietās un runāju pareizās sarunas. visu redzēju, pietam dejojot. šodien dejoju visos stāvos un ārā, mājās gan dziedāju. daudz svīdu un ķiķināju, ļoti, ļoti daudz. pieskāros ādai, apskāvu, pētīju, redzēju puskailu. skatījos kā plīvo vēļ neatplaukušie koki, tad skatījos uz jau zaļākiem kokiem. fantazēju kā vienā no tiem karātos kā sikspārnis no visložņājošākajā zara.
vienmēr esmu domājusi, ka esmu agrs rudens, jo tad piedzimu un daudz esmu jutusies kā melanholiski drūma rudens diena negaisā, vai kā āboli, kas krīt no ābelēm pakšķēdami birstošajās lapās. šodien, savukārt, daudz domāju par to vēlo, ziedošo pavasari. aizdomājos, ja nu patiešām esmu? kusu visur un skaļi, pa lielam vienkārši staigāju izkususi. ja kāds skatījās, tad noteikti arī redzēja. ja kāds neskatījās, tad to paziņoju. atsauca atmiņā vidusskolas slepenās dienasgrāmatas skici, kur esmu bērzs, kas sulojas.
šodien lika smaidīt ļoti daudz kas, kā, piemēram, pāris, kurš skūpstījās pakaļās grābdamies, gandrīz vai ēzdami viens otru, atspiedušies pret sienu, netālu no pieturas. pārrados mājās juzdamās neparasti dzīva, pat ja ķermeniskā enerģija ir jūtami ierobežota. noliku pēdējos grieztos ziedus kaltēties, tagad vāzi rotā lilija. drīzāk lilija rotā vāzi. duškabīnē karājas eikalipta slotiņa. ziedu dienas ir rūpēm par sevi. pamēsloju augus, satīrīju dzīvokli, noliku kaltēties sēnes, iegāju karstā dušā pustumsā, izmantoju visus iespējamos produktus. sakopu sevī visu, ko varētu sakopt. sakopu dzīvoklī visu, ko vajadzēja un drusciņ vairāk. tagad dzeru kumelīšu tēju un ēdu bulciņas. aizmigšu jūtot savu sirdi
p.s. kūciņas Pārsla no Maximas ir ieelpojamas