|
|
Tuesday, April 28th, 2026
|
1:11a - dārgā dienasgrāmata,
vēl viena sūdīga diena, šodienu par tādu var saukt bez jebkādām šaubām un attaisnojumiem. cikliski eju cauri brīnumu laikiem. brīnumu laiki ir periodi, kad ar mani katru dienu notiek brīnumi. viens no maniem mīļākajiem, nesenajiem brīnumu periodiem sevī ietvēra, ka man absolūti neviens nopietni nepatika un neinteresēja. vienkārši iemīlējos vairākos svešiniekos katru dienu, dāvāju katram ap pusstundai savas uzmanības un turpināju dienu līdz nākamajam. uz to laiku visās dzīves jomās bija novērojami panākumi, ikdiena bija motivēta un piepildīta. nejutos nepārliecināta sevī un nogurusi, drīzāk nogurusi, bet visu varoša un debešķīga. tiklīdz atkal sāku kādam pieķerties, tas ietekmē manu pašsajūtu vairāk nekā vēlos. atkal vergoju jūtām. bet, tās nav dienas galvenās raizes.
jau pirmā pamošanās bija briesmīga. pirms miega cerēju uz sapni, pamodos no ļaunākā murga dzīves laikā, un esmu pieredzējusi murgotāja. viennozīmīgi uzstādīja toni visai dienai. pa ilgiem laikiem iedzēru stiprākās nervu zāles, bet nekas neuzlabojās. visu dienu jutos viegli ievainojama, viegli sadusmojama, viegli apbēdināma. cilvēki jutās kā sazvērestība. pati arī jutos kā sazvērestība un tas nav nekas, kas es vēlos būt. zinu, ka viss ir manā ietekmē, bet ir dienas, kad šķiet, ka neesmu. kaut kādā veidā jebkura darbība un jebkurš lēmums šķiet kā nepareizā izvēle, pareizie vārdi noripo no lūpām nepareizi. nav skaidrs, kas ir pareizā vieta vai pareizais laiks. pēc brīnumu periodiem vienmēr nākas atcerēties, ka esmu trausla, arī pret manu gribu. nepaveicu ne tuvu cik biju iecerējusi, jūtos ļoti vīlusies sevī. tagad pamanu visas dienas, kad kaut ko atliku un turpinu atlikt. pārrodos mājās, slēdzu visus sildītājus, vāru visu, kas izvārāms. pārģērbjos vissiltākajās māju drēbēs, halātā un trīcēdama lienu zem visām segām, atkārtoti mēru temperatūru, kas beigās izrādās normāla, lai gan tiešām jūtos drudžaini. viss jūtas nepareizi un nekas neliekas skaidrs. pēdējās dienas arī izteikti nav apetītes.
labās ziņas ir, ka šovakar ēdu pirmo pilno un pilnvērtīgo maltīti vairāku dienu laikā. un atradu savu mīļāko šalli pakarinātu uz durvīm, ko, domāju, vakar nolaupīja vējš. mazā māsa pirmo reizi manā video zvana klātbūtnē lika brūno lāci, kas laikam nozīmē, ka tiešām esmu īsta lielā māsa. vēl, youtubē rekomendēja gadiem pavisam aizmirstu dziesmu, ko agrāk ļoti mīlēju. vēl kas labs, daudz vairāk cenšos dziedāt un vairākas dienas kaut ko rakstu. cerams, ka nākamā diena nesīs vairāk labu lietu, ko apkopot un murgi nemocīs.
vai kāds no jums dzīvo paildzināti garlaicīgu jeb drīzāk vienmuļu, bet piepildītu dzīvi? uzsvars uz paildzināti. prātoju, vai tas vispār ir iespējams.
šonakt nevienam nenovēlēju saldus sapnīšus un bučiņas, ceru, ka jūs gan!
current music: cigarettes after sex - please don't cry (comment on this)
|
11:52p - dārgā dienasgrāmata,
ko es tur teicu par sūdīgām dienām? šodiena tāda nebija itin nemaz!
piecas stundas miega nejutās kā neizgulēšanās, sešas kafijas nejutās kā sirdstrieka, apetītes nebija un tas netraucēja, eksplozīvi tualetes apmeklējumi visur, kur vien varēja, arī netraucēja. viss bija tur, kur tam jābūt un uzradās viss, kas varēja uzrasties un tik labi, cik tam iespējams uzrasties. biju pareizajās vietās un runāju pareizās sarunas. visu redzēju, pietam dejojot. šodien dejoju visos stāvos un ārā, mājās gan dziedāju. daudz svīdu un ķiķināju, ļoti, ļoti daudz. pieskāros ādai, apskāvu, pētīju, redzēju puskailu. skatījos kā plīvo vēļ neatplaukušie koki, tad skatījos uz jau zaļākiem kokiem. fantazēju kā vienā no tiem karātos kā sikspārnis no visložņājošākajā zara.
vienmēr esmu domājusi, ka esmu agrs rudens, jo tad piedzimu un daudz esmu jutusies kā melanholiski drūma rudens diena negaisā, vai kā āboli, kas krīt no ābelēm pakšķēdami birstošajās lapās. šodien, savukārt, daudz domāju par to vēlo, ziedošo pavasari. aizdomājos, ja nu patiešām esmu? kusu visur un skaļi, pa lielam vienkārši staigāju izkususi. ja kāds skatījās, tad noteikti arī redzēja. ja kāds neskatījās, tad to paziņoju. atsauca atmiņā vidusskolas slepenās dienasgrāmatas skici, kur esmu bērzs, kas sulojas.
šodien lika smaidīt ļoti daudz kas, kā, piemēram, pāris, kurš skūpstījās pakaļās grābdamies, gandrīz vai ēzdami viens otru, atspiedušies pret sienu, netālu no pieturas. pārrados mājās juzdamās neparasti dzīva, pat ja ķermeniskā enerģija ir jūtami ierobežota. noliku pēdējos grieztos ziedus kaltēties, tagad vāzi rotā lilija. drīzāk lilija rotā vāzi. duškabīnē karājas eikalipta slotiņa. ziedu dienas ir rūpēm par sevi. pamēsloju augus, satīrīju dzīvokli, noliku kaltēties sēnes, iegāju karstā dušā pustumsā, izmantoju visus iespējamos produktus. sakopu sevī visu, ko varētu sakopt. sakopu dzīvoklī visu, ko vajadzēja un drusciņ vairāk. tagad dzeru kumelīšu tēju un ēdu bulciņas. aizmigšu jūtot savu sirdi
p.s. kūciņas Pārsla no Maximas ir ieelpojamas
(comment on this)
|
|
|
|