liktenis. ironija. hahaha.
Izlasīju pēdējo ierakstu.. Sajutos, ka tas bija tik sen, tik sen.

Audits tomēr bija un no oktobra līdz janvārim dzīvoju tā zīmē. Godīgi sakot, biju dzirdējusi daudz sliktākas pieredzes un mums viss norisinājās diezgan gludi. Protams, sodu uzlika, bet krietni mazāku kā bijām gatavi maksāt, pietam, sajūta bija tāda, ka uzlika likšanas pēc. No sērijas- mums bija vairākas tematiskās pārbaudes, kuras tika izturētas ar izcilību un nereizi sods nebija, tad nu audits nevarēja beigties tāpat un kaut kas taču valstij no mums ir jāiekasē :) Galu galā neviens nevar būt perfekts un ja ir, tad tas ir pārāk aizdomīgi!
Vienvārdsakot (pēc 3 mēnešu mocībām, negulētām naktīm, gana daudz virstundām un iekavētiem tekošajiem darbiem) īpašnieki laimīgi un mēs par sevi lepnas!

Veselība arī tāda viļņveidīga. Ir daudz, daudz labāk kā pagājušajā ziemā, bet perfekti nav un tas godīgi sakot šausmīgi tracina. Tāpat liekas, ka iespaido attiecības, jo cik gan ilgi otrs var ciest, ka kāds nevar, negrib un nemēģina darīt lietas, kas agrāk ir sagādājušas prieku abiem. Var jau būt, ka arī tā slavenā 10 gadu krīze tuvojas, vai vnk kaut kāds apnikums. Bet ja vīrs, var gana nopietni apdomāt/pieminēt/runāt par šķiršanos, tad labi tas nav. Tā gan bija tikai viena 7diena, kad viņš par to runāja, bet tas nenozīmē, ka iekšā tas nesēž.. Un viņš saka, ka tas gan it kā uzstādītā ultimāta dēļ par māju, kas bija pārprasts, bet nu ej tu sazin, kas tur patiesībā slēpjas.. Mans "ultimāts" jau gluži nebija par tēmu- nav mājas, nav attiecību. Tas vairāk gan bija no sērijas- gribi bērnu, uzbūvē/iegādājies māju, jo mūsu dzīvoklī mana veselība/psihe to neizturēs.

Vispār jau es cerēju, ka šis gads būs patīkamāks, veiksmīgāks un visādi citādi labāks kā 13tais, kurš nu galīgi nebija mans gads, bet patreiz tas tik rožains neliekas.. Tā kā kaķis jau no janvāra sākuma ir savārdzis un arī pēc 2 veta apmeklējumiem es uzlabojumus neredzu, tad ir skaidrs, ka laiks, kad būs jāatvadās, tuvojas un visbriesmīgākais man liekas, ka šī izvēle būs jāveic man pašai, jo es sava egoisma dēļ nedrīkstu viņai likt mocīties.. Viņa ar mani ir pavadījusi jau vairāk kā 16 lieliskus gadus un man ir jāpriecājas, ka vispār tik ilgs laiks man bija dots.. Galu galā, citi kaķi aiziet daudz agrāk. Bet tas man tik un tā nepalīdz samierināties, ka šai izvēlei būs jābūt manai, jo izskatās, ka viņa ir nolēmusi tik ātri nepadoties. Galu galā nekas cits jau viņai neatliek, nav jau lauku kaķis, kurš vienā dienā var vnk aiziet un neatgriezties mājās, lai saimniekiem nav jāredz cik ilgi un kā.. No dzīvokļa neaizmuksi un kā vets teica, no vecuma neviens nemirst, visam pamatā ir kāda slimība. Tik jautājums, cik ilgi esmu gatava cīnīties un vienlaikus viņu mocīt? Katrā gadījumā vēl esmu pārāk egoistiska, kaut arī mans vēl nesen tik ēdelīgais, dzīvelīgais un skaistais tusnis vairs nav tāds kā pirms dažiem mēnešiem..
Un man pat laikam vairs nav ilūziju, ka viņa sagaidīs māju un paspēs vēl dārzā pagaiņāt putnus.