vasardomas
Aizdomājos, nez tādi gadi kā 2004 ir tikai 1x mūžā? Nu tā, ka pilnīgi viss iet no rokas un vispār viss ir tik sasodīti forši.. Varbūt tie tomēr kkā cikliski atkārtojas?
Kkā rodas sajūta, ka pēc tās vasaras, visas pārējās ir bijušas.. Nez, ne tik vasarīgas.. It kā ir notikumi, ceļojumi, bik saules un viss ir labi, bet nav vairs to tīro sajūtu, kad atskaties un saproti, cik lieliski viss bija.

Kas tik togad nenotika- pilngadība, totāla un galīga ex.. izsvītrošana no sirds, pēdējā nometne, tiesību dabūšana, Trinči (joprojām liekas, ka superīgāka festa nav bijis, bet ja padomā, tad nekā tāāāda jau tur it kā nebija..), epopeja ar Rozā brillēm un saiešana kopā ar Mīļoto, daudz bastotu stundu, teātri, koncerti, izstādes, bet pats galvenais tā brīvības izjūta ar pilnīgi jaunu mašīnu, ar pašām labākajām draudzenēm pasaulē, ar saules pielietām dienām un grūti bija saskaitīt dienas, kad nebraucām sauļoties, bez darbiem un pienākumiem. Pa dienu jūra, vakarā/naktī Vecrīga, tad ilgs miegs un viss no jauna.


Tagad viss ir tā.. pieaugušāk.. Ne tik brīvi un ne tik.. Pat nezinu, bet ceru, ka ir kkādi labo gadu cikli, kad viss sanāk un viss ir brīnišķīgi! Kā vedējs teica: "Kopš piedzima meita, dzīve patiešām ir gājusi uz augšu pilnīgi visās dzīves jomās" un piemiedza ar aci Mīļotajam ;)