7dien atklāju smēķēšanas sezonu, mmm.. bija labi:)

vakar pastaigajāmies pa m/parku un es sapratu, kāpēc vietējie iziet pastaigās tikai vakarā, jo tad pazūd tie visi milzonīgie bari.. turpmāk arī es tā rīkošos, jo tas ir neizturami, no miera ostas vairs nav ne smakas- nesaprotu, kāpēc man tāda doma iešāvās prātā, ka vajag izkustēties dienas laikā..


Mīļotā māte uzbrauca, ka esmu palikusi viņas dēliņu zem tupeles un ne jau viņš labprātīgi ir izdomājis precēties luterāņos, bet tas ir mans pirksts:) toties viņš paziņoja, ka viss paliek pa vecam un mēs laulāsimies luterāņos, tas nu ir izlemts:)
uzrēcu, ka nabadzīte nespēj samierināties, ka viņš vairs nav zem viņas tupeles.
bet patiesībā smagi viņam, jo visu laiku atrodas kā starp 2 dzirnakmeņiem- es visu laiku uzskatu, ka viņš saklausās savu māti un tad rīkojas pēc viņas prātā un otrādi, māte domā, ka viņš saklausās mani un dara, ko lieku. it kā viņam nebūtu pašam sava galva! es jau cenšos noticēt, ka viņa māte neuzdarbojas, bet grūti tas nākas, jo gana daudz esmu no viņas cietusi un redzējusi. tagad pamazām noticu, ka viņš ir sācis dzīvot savu dzīvi. viņam arī pateicu, ka mana ticība viņam radīsies ar laiku un tikai darbos to redzēšu. nav jau svarīgi, lai tie lēmumi sakristu ar manām vēlmēm, bet ir svarīgi, lai redzu, ka tie ir VIŅA lēmumi..