* * *

par ēšanas ieradumiem un ne tikai
28.10.07 18:03
Sākumā es gribēju šo ierakstīt mūsu tievēšanas komūnā, bet tad pārdomāju.

Ir cilvēki - un mēs visi to zinām - kuri var ēst cik un ko grib, un viņiem no tā ne silts ne auksts. Es domāju, mans papus bija tāds cilvēks. Viņš bija garš, pie 2 m, un ļoti kalsns. Viņš noteikti būtu varējis ēst kaut 5000 kcal dienā un nepalikt ne par gramu resnāks.
Bet nē.
Viņš strādāja smagu fizisku darbu, tāpēc es nevarētu teikt, ka viņš būtu ēdis maz, taču viņš NEKAD NEPĀRĒDĀS. Viņam nekad " nespīdēja acis uz ēdienu" . Viņš nekad nekāroja pēc " labākā kumosiņa bļodā". Tas nenozīmē, ka viņš neprastu novērtēt labu ēdienu. Vai, tas gan ir garšīgs, viņš tādos gadījumos teica. Un apēda tieši tik pat cik ieradis, un ne par drusciņu vairāk.
To es tikko apjēdzu.
Viņš vienmēr ēda vienādu daudzumu.
Teiksim - brokastīs pirms darba (gadiem) - liels šķīvis auzu pārslu biezputras ar sviestu un vāja kafija. Pusdienās darbā - es īsti nezinu. Vai nu gāja uz ēdnīcu, vai ņēma ko līdzi. Drīzāk domāju, ka ņēma līdzi, jo dzīvojām mēs diezgan trūcīgi un tā noteikti sanāca lētāk.
Atnācis no darba, ap pieciem, viņš ēda mammas sagatavotās pusdienas. Ja kotletes, tad divas. Ja zupu kaut kādu - tad vienu šķīvi. Klāt gabaliņš gaļas un maize ar sviestu.
Vakaros viņš vēl uzsmērēja 2 (un nekad ne vairāk!) sviestmaizes ar sieru vai desu, vai ko nu tur, un vienu (vienmēr tikai vienu!) sviestmaizi ar zapti. Piedzēra saldu tēju.
Svētdienu rītos viņš ēda mīksti vārītas olas. Vienmēr 2, nekad ne trīs.
Vispār - nekad netiku novērojusi pie viņa jelkāda veida negausību. Ēst vairāk, tāpēc, ka garšīgs. Pelnīt vairāk tāpēc, ka varēs vairāk nopirkt. Pietiek ar to, ar ko pietiek, man šķiet - tāds bija viņa princips.
Ņemot vērā, ka viņš bija pavadījis 10 gadus Sibīrijas lāģeros un vienu laiku svēris (ar saviem gandrīz 2 metriem auguma) 57 kg, tad varētu domāt, ka, ticis atpakaļ normālā dzīvē, viņš varētu krist pārmērībās. Bet nekā tamlīdzīga - viņš turpināja normālu dzīvi. Pārmērībās krist arvien no jauna pamanos es. Par ko man bezgala kauns.

Varbūt, izlasot šo, rodas iespaids, ka mans papus bija garlaicīgs, pelēcīgs civēks. Nu kā tā var - vienmēr tieši divas sviestmaizes. Cigaretes - 10 dienā. Un tā tālāk. Bet nekā tamlīdzīga. Viņš bija gudrs, asprātīgs, ļoti vīrišķīgs un mierīgs.
Viņā vienkārši bija iestrādāts kāds mērinstruments, kurš vienmēr laicīgi noteica, ar cik cilvēkam pietiek. Vispār - po žizņi pietiek, ne tikai pusdienās.
17 raksta piebildīšu

28.10.07 18:53
es arī no tiem, kas krīt pārmērībās un apbrīnoju tādus, kā Tavs paps
piebilst

28.10.07 19:03
Bāc kruta
piebilst

28.10.07 19:05
brīnumpapus
piebilst

28.10.07 19:06
чайка

Ļoti pareiza-neitrāla pieeja materiālām lietām. Mums laikam ir vispirms jāiemācās par ēdienu nedomāt, pēc tam tad izdomātu cik ir gana pareizi.
piebilst

28.10.07 21:58
vot vot, par ēdienu vnk nevajag domāt. tā arī ir visu diētu kļūda - tu sāc domāt par ēdienu un jo vairāk tu par to domā, jo apsēstāks kļūsti un jo vairāk tev viņu gribās. un tad arī cilvēks kļūst nemierīgs, nelaimīgs, sāk norauties no ķēdes un veselīgas ēšanas pamati tiek izjaukti.
piebilst

28.10.07 20:40
jā, šo es arī esmu pārdomājusi, raugoties uz vīriešiem. un līdz ar to aizvien vairāk apšaubu to teoriju, ka vīriešiem mazāk iet labumā. viņi vnk nekad neknakstās un tikpat kā nekad nepārēdas. ir arī dažas tādas sievietes. un ir arī sievietes, kas vienkārši aizmirst paēst. vai atnāk vakarā visu dienu neēdušas un ir drausmīgi slinkums taisīt ēst, nemāk un negribas, ka nolemj uzpīpēt, sadzerties ūdeni, lai pa nakti var gulēt, un iet gulēt. Ilma tāda ir. un zvēru, viņa to nedara slaiduma saglabāšanai. vienkārši ēšana irrelevanta.
piebilst

28.10.07 21:01
Jā, bet tie, kuriem acis spīd uz garšīgāko un treknāko kumosiņu, tiem tad arī ir vēders.
Un tomēr - gan starp vīriešiem, gan sievietēm ir tādi, kuri nekad neaizmirst paēst un ēd ļoti daudz, bet tā vielumaiņa viņiem tāda stabila. Dace Lielā, piemēram, ir tāda. Neviens pat iztēloties nevar, ko tas mazais sieviets var apēst.
Bet - pa lielam - mērenība tomēr ir visas harmonijas pamats.
piebilst

29.10.07 00:14
pilnpienis

es atvainojos, bet vai Tu pēdējā laikā esi satikusi Daci Lielo?
piebilst

29.10.07 00:18
nē, neesmu... kaut kur pa gabalu pavīdēja... tikai nesaki, ka resna palikusi!
piebilst

28.10.07 21:45
jā, mans dzīvesbiedrs 100% ēd mazāk nekā es.

man ēšana ir svarīga pašsajūtai un sagādā prieku:) vienīgi, kad esmu ar kaut ko ļoti aizrāvusies, tad man vienalga, ko ēst, bet kādu maizi vai putru vajag, lai var aizmirsties tālāk.
piebilst

28.10.07 20:40
principā arī naudai un apģērbam vajadzētu pieiet līdzīgi
piebilst

28.10.07 22:47
Izlasot šo, man radās iespaids, ka Tavs tēvs bijis sirdsgudrs, mierīgs cilvēks... Kaut tādu būtu vairāk...
piebilst

29.10.07 02:28
šo aprakstu mierīgi varētu attiecināt arī uz manu tēti, izņemot dažas detaļas un biogrāfiskās atšķirības. pēc viņa dzīvesveida nepateiksi, ka tas ir materiāli labi nodrošināts cilvēks - jo viņam ir tikai nepieciešamais un ne vairāk.
agrāk man likās, ka viņš ir sausiņš, ka tā dzīvo, bet tagad pašai kauns par to un cieņa pret viņu.
piebilst

29.10.07 09:14
ļoti skaists ieraksts
piebilst

29.10.07 10:03
Paldies, Skuka! Uzrakstīji gluži kā par manu Vecpapu un Vecmammu. Viņos bija TAS - ēst ar mēru, runāt ar mēru, pat mīlēt ar mēru - lai nav ne apnicīgi, ne auksti. Spoža un vienlaikus rimta gaisma, kura silda joprojām.
Un nekāda iekšēja tukšuma, kuru piebāzt ar ēdienu, lietām, krampjainām attiecībām.
piebilst

30.10.07 00:56
Ford Madox Brown

nu jā, cilvēki ir dažādi. es droši vien nekad tāda nebūšu. esmu negause, ne tikai ēdienā.
piebilst

31.10.07 23:40
Tas ir kā par manu Vecpapu. Varbūt tādi bija tie mierlaiku vīrieši?
Varbūt karš un bads viņos radīja to attieksmi. Varbūt tas, ka nebija reklāmu un pārbāztu plauktu? Nebija tik daudz TV kanālu un tik daudz dvēseliskas vientulības.
piebilst