es pat nezinu, ko lai saka
tev visvairāk ir bail no tā, ka realitāte varētu izrādīties vēl briesmīgāka par sapni, parastais ieteikums būtu necīnīties ar vēlmi pamosties, tas ir, tajā brīdī, kad tu sapnī redzi šausmas un centies pamosties, nodomāt - "o, forši, tas ir tikai sapnis, tātad, nav no kā baidīties" un sākt "izpētīt" sapni: izstiept Aleksim rokas, smieties par caurumiem lampās, spēlēties ar neesošo naktskreklu, lēkāt ārā no gultas un iekšā, darīt visu to, no kā tev ir bail, un darīt tieši tāpēc, ka tas ir sapnis un neko sliktu tev nevar padarīt

paldies, paldies, es centīšos, bet ko lai dara ar tādiem sapņiem, kā nākamais, kurš mani uzrāva kājās 7os, un kurā nevienu mirkli neradaās aizdomas, ka es sapņoju.

mans brauciens ar liftu vienmēr izbeidzas letāli. sapnis izbeidzas mirklī, kad es ar krītošu liftu ietriecos zemē. es nevaru no šitā sapņa tikt vaļā. es pat redzot, ka lifts ir draņķīgs, jūtu milzu aicinājumu tajā iekāpt. tas vienmēr ir kāda sapņa fināls. stāsti dažādi, beigas - līdzīgas. toties ar pamošanos nav problēmas - līdz ar triecienu zemē es viscaur notirinos un acis ir vaļā.

man ar paaris reizes ir gadiijushies daudzpakaapju murgi. vienreiz briidii, kad MK man mierinot iedeva chupa-chups, es apjeedzu, ka tomeer neesmu vis pamodusies. kopsh taa laika treneeju njerksteeshanas speejas, spiedu sevi murgos kliegt un visaadi citaadi dot zinju blakusguleetaajam, lai shis pamostas un mani izglaabj.

sega kaa kalns utt - centies neguleet uz muguras.

es mēģinu kliegt, bet tas prasa baigās pūles, un iznākums laikam ir tik vājš, ka blakusgulētājus nespēj pamodināt.

jaatreneejas.

mani muuzhiigi ir vajaajis tas, ka murgos nespeeju pakliegt, pasaukt paliigaa, un liidz ar to fobija: es, visticamaakais, nespeetu kliegt peec paliidziibas arii nomodaa, ja man uzbruktu. tad nu saaku treneeties, spiest sevi, nepadoties, un nu jau esmu uztreneejusies kaut kaa nebuut pamodinaat blakusguleetaaju.

Man arī ir bijuši līdzīgi murgi. Es vienmēr pretojos, pretojos, baidījos, ka miegā nomiršu, modos ar necilvēcīgiem kaucieniem utt., līdz man tas viss noriebās, es atmetu ar roku un nākamajā murgā aizgāju pētīt kas tad īsti ir tās mani vajājošās gļotas un tās bezgalīgās sienas manos sapņos. Sajūtas ir ļoti dīvainas, apmēram tā kā bērnībā, ieejot miglā, Es redzēju daudz ko, daudzas lietas, kuru nozīmi es tikai nojaušu, bet sapnis beidzās ar to, ka es sēdēju pie bezgalīgās ornamentiem noklātās sienas un raudāju, kad pēkšņi atskanēja brīnumaini skaista mūzika, un es pamodos, noplūdis ar sviedriem un asarām. Glābšana.
Un starp citu, pēc tam arī dzīvē sāka šķetināties lietas, kas bija iestrēgušas gadiem.
Viss ir saistīts neredzamām saitēm :)

šķiet, ka nupat bija kautkādi saules pleķi, man ar bija sapnis neparastāks, bet nu ne jau šitā....

Jā, nu mana meita Poga nupat nosapņoja sapni, ka man piedzimst meitiņa, bet es pati dzemdībās nomirstu. Tādi tie sapnīši.