* * *

nelasiet tie, kam, tāpat kā man, riebjas lasīt svešus sapņus. nekas nevar būt garlaicīgāk.
4.8.07 04:19
Pierakstīju tikai "medicīniski pētnieciskos nolūkos", pie tam neveikli un garlaicīgi, jo esmu vēl pilnīgi apdolbījusies. Viens no satriecošākajiem savā, ja tā varētu teikt, fiziskajā realitātē, nepatīkamākajiem un, iespējams, garākajiem murgiem kopš ilga laika. Atkal saistīts ar neizturamu vēlmi pamosties, atrodoties kaut kādu šausmu gūstā. Tas varēja ilgt kādu pusotru stundu, jo gulēt aizgāju ap pusdiviem, brīdi palasīju RL, tad acis sāka krist ciet, aizmigu un, šķiet, tūdaļ viss sākās. Tagad ir 3.45, sēžu virtuvē, uzvārīju vīgriežu tēju, varbūt klāt pieliešu drusku šņabja. Kā parasti, sākās ar kaut kādām šausmām, pilnīgi nedefinējamām un nekonkrētām, ja neskaita spožās acis pie verandas durvīm. Bet tām acīm nebija sevišķas nozīmes, es no tām pat nebaidījos. Baidījos no kā cita – nespējas pamosties, jo jau pavisam drīz pēc murga sākuma attapu, ka guļu. Kopumā stāvokli var raksturot kā nespēju īsti pakustēties, pakliegt u, galvenais, pamosties. Ieslēgt gaismu. Pirmais brīdis, ko atceros - man ir bail un man ir ļoti slikti. Es sniedzos pēc naktslampiņas, taču roka ir smaga, nespēju pacelt to tik augstu, lai aizsniegtu slēdzi. Atceros – nodomāju, ka roka notirpusi, nogulēta. Kad ar milzīgām pūlēm tas tomēr izdevās, izrādījās, ka naktslampiņai slēdža nemaz nav, tā vietā lampas kājā sataustāms caurums (šī veida sapņi man vienmēr saistās ar nespēju ieslēgt gaismu - vai nu slēdzis nedarbojas, vai kā citādi - un tas parasti arī ir brīdis, kad pirmo reizi saprotu, ka pamošanās ir iluzora, ka vēl aizvien murgoju. Viss tālākais jau bija tikai cīņa par atmošanos. Sapnī vienu brīdi apziņā atausa arī lasītais par lucide dreaming (es nezinu, tā to raksta?) un es mēģināju necīnīties, ļauties un varbūt tā iegrimt normālā miegā. Taču nespēju. Tālāk viss ir ļoti neinteresanti (droši vien tāpat kā līdz šim rakstītais), bet man - briesmīgi. Es svaidos, mēģinu atvērt acis, mēģinu kliegt, lai pamodinātu blakus guļošo Aleksi, līdz sāpēm sevi skrāpēju, kniebju krūtīs, mēģinu izvelties no gultas, vienubrīd tas arī izdodas (guļu uz matrača, kas stāv tieši zemē), bet tad atkal pēkšņi esmu gultā. Situ ar dūri pa grīdu, lai pamodinātu apakšējā stāvā guļošo Pogu, šķiet, troksnis ir iespaidīgs, lai arī rokai vēl arvien nav spēka, taču Poga nemostas. Mēģinu pamodināt Aleksi, lai viņš pamodinātu mani, kaut vai no bailēm. Skrāpēju un kožu arī viņam, raustu aiz rokām, viņš pamostas – taču uzvedas dīvaini (šai brīdī atkal domāju, ka arī man ir izdevies pamosties) – viņš mēģina mani saturēt, viņa rokas ir neiespējami garas, beigās uzsēžas man virsū, šai brīdī saprotu, ka viņš ir „ar sliktajiem”, tikai pēc brīža atkal atjēdzos, ka turpinu murgot. Es mēģinu noraut sev naktskreklu (patiesībā guļu bez naktskrekla, kaila) – tādu kokvilnas naktskreklu, kurš ir pārāk ciešs ap kaklu un krūtīm), mēģinu novelt segu, tā ir milzīga kā kalns. Vienubrīd atkal esmu uz grīdas un man ienāk prātā doma, ka tā var arī nomirt, un mani pārņem plosošs izmisums. Vispār – emocijas šai murgā mazāk var saukt par bailēm, drīzāk tiešām par tādu kā bezspēcības izmisumu. Un pilnīgi atbaidoša ir murga fiziskā realitāte – izjustās sāpes, naktskrekla vīle pie kakla, visi šie sīkumi. Galu galā – esmu pamodusies pa īstam. Taču jūtu, ka kuru katru brīdi varu iegrimt atpakaļ tai pašā murgā. Acis krīt ciet un galva ir smaga miega pilna. Steigšus ieslēdzu gaismu, ar pūlēm pieceļos un nonāku lejā. Protams, man nav nekādu skrāpējumu nedz kniebienu pēdu, nekas nesāp, arī Aleksis guļ mierīgi un netraucēti. Tēja ir uzvārījusies, pieliku medu, pielēju graķīti šņabja. Un man bailes iet atpakaļ gulēt.