man arī sanākusi retā svinēšanās.

Man liekas, ka slēpošana/snovošana var kādu kājas kaulu sabojāt, ne bērnu. Bērnu tās tikai uzlabo.

Vismaz mani slēpošana padara par labāku cilvēku, to es saprotu :)

viens snobs vakar kliedza, ka mēs nolemjam bērnu idiota liktenim - tie visi esot idioti, kas laižas no kalna un lejā apēd cīsiņu. man gan tā neliekas, lai gan es neslēpoju. bet man žēl, ka es neslēpoju.

lai gan saskāros ar šādu viedokli vācijā - tur bērnus vienbrīd šķita iedalām tikai 2 grupās: snovotājos/nesnovotājos. bija tie, kas brauca tikai uz snovošanas nometnēm un tie, kas nevarēja atļauties. tiem otriem tāpēc bija paredzētas speciālas nometnes, kur mācīja no spirām taisīt krelles un spēlēties ar koka sprungulīti, sakot, ka naudai nav nozīmes, priecāties var visādi. sevišķi priecīgi gan viņi nešķita, tie bērni.. diemžēl.

nu, vispirms te jānodala, vai tavs bērns nesnovo tāpēc, ka vecāki to nevar atļauties (kas, protams, ir ļoti bēdīgi, īpaši nežēlīgajā pusaudžu pasaulē, bet tās konsekvences jau sniedzas daudz tālāk par snovošanu/nesnovošanu), vai arī tu augstprātīgi uzskati snovošanu par cilvēka cieņu pazemojošu nodarbi: maziem puikām jāmācās latīņu valoda no 4 gadu vecuma, nevis jānododas pūļa izpriecām.

augstprātīgi uzskati ir nejauki in general; es noteikti esmu par snovošanu un visādām citādām populārām izklaidēm, kas ne tikai aizpilda brīvo laiku, bet turklāt vēl fiziski spēcina un ieaudzina visādas tur mērķtiecības, disciplīnas u.c. turklāt ja vēl tas ir so much fun:)
vienkārši atcerējos to vāciju, kā bērni "spiru" nometnē vislaik runāja par snovošanu.. šķiet, viņiem tas ir ļoti svarīgi.

Galvenais nepārspīlēt. Latīņu valoda laba lieta, par sliktu mērenās devās nenāk, bet ja cilvēks dzimis snovbordam vai futbolam, piemēram, vai kam citam 'cilvēka cieņu pazemojošam', noliegt to nozīmē ieberzties, lai kā gribētos veidot viņu pēc saviem 'paraizajiem' ieskatiem.
"Mirušo dzejnieku biedrība" nesen rādīja, kā tas var beigties. Tā gan samērā radikāla versija.

nu, man tas daudz maz ir skaidrs. man jau nav jautājumu - es tikai brīnos, kā var cilvēks būt tik ... nu, labāk nemeklēšu to vārdu.

jā. galvenais, gudri it kā cilvēki.

Piebildīšu, ka man vispār skaistākās bērnības atmiņas par to, kā mēs ar mammu un sīci maucām jūrmalā no kāpas lejā. ar ragaviņām vai slēpēm, manis pēc kaut vai ar snovu - tur ir tas īstais skaistums - tas riktīgais. un kad tu trīsgadīgs dabū no mammas piku sejā un tad tevi kkur piecpadsmit minūtes drudžaini samīļo. (šitā man gandrīz vienīgā atmiņa no TIEM laikiem) vobšem piekāšu visus aristokrātus - "man labāk patīk cilvēki kā ziedkāposti" vai kā tur tai Vulfai bija.