Reiz, pēc neatminamiem laikiem, pēc trejdeviņiem kāpieniem sev pāri, pēc simts un viena izvārīta pelmeņu katla, kad visi notinās tusēt un es visbeidzot sāku izlikties, ka li viņi visi iet vienreiz dirst, es ATCERĒJOS. Tad nu stāsts būs par to, kāpēc es kādreiz rakstīju cibā. Un te nu, protams, es nevaru solīt, ka viss būs īsi un saprotami, ka lasīsies viegli vai šķitīs, ka stāstītājs/-a ar to neko negrib pateikt par to, kāds viņš/-a nav, bet gribētu būt. Kurš tad bija tas sūdabrālis, kurš solīja, ka būs viegli?
Tad lūk: vakar es redzēju filmu "Das Experiment" un tā vairākos slāņos man vēstīja par to, kas īsti ir formālisms. Tiem, kas ir redzējuši, cerams, te varētu būt kādi jautājumi, dļa asoba neredzējušiem neskaidrošu, nav svarīgi.
Bet, kas varētu būt pieminēšanas vērts:
1)vāciešiem piemīt īpaša un visticamāk neatkārojama spēja radīt anekdotes, jo ja viņi reiz paņem kādu šablonu no, teiksim, amerikāņiem, tad viņi to arī REĀLI PAŅEM (un tās šoreiz nav vienkārši rupjības).
2)zinātniekiem, un jo sevišķi agrāk, piemīt tieksme imitēt kaut kādus apstākļus īpaši nepievēršot uzmanību tam, ar ko TIEŠI tie atšķiras no realitātes un vēlāk formāli atvainoties.
3)guvu sev apliecinājumu tam, ka ja reiz kaut kas ir formalitāte, atvaoinojiet, imitācija un cilvēka griba tiek ignorēta, tā automātiski pārvēršas savā pretmetā un Mērfijas smejas visgardāk (turklāt nevis par to, ka viņam ir taisnība, bet par to, ka, ja kāds ir piedzimis par muļķi, tad tā nav slimība - tas ir uz ilgu laiku).
Tad lūk. Sēžot pie datora brīžos, kas viss šķiet pārvērties pretmetā savā (rupji sakot, kad ir dirsā), es gribu "vienkārši" izklaidēties. Ko es daru? Tā kā darīt kaut ko formāli ir absolūts pretstats tam, ko es gribu, es sēžu netā un lasu lasāmo, turklāt cenšos to darīt ja ne truli, tad vismaz naivi (bet tā jau ir tikai formalitāte), tad sanāk, ka es reāli gruzos. Tā kā es reāli sagruzos, tad vajag pagruzīties, bet gruzīties nevar, tad neviens nelasa (it kā tas, ko es te daru būtu tikai kaut kāda formalitāte). Kaut gan, kā jau Tu, mīļais lasītāj saproti, man tavs viedoklis ir gluži lieks, un es nemaz neceru, ka tu tur lejā varbūt kaut ko pat iepičkāsi.
Tad nu redzi, es te nesēžu tikai tāpēc, lai pagruzītos, vai nosistu laiku, tass viss tikai tāpēc, ka man ir reāli apnikuši visi pārējie eksperimenti.
zem: Domāju, tu mani saprati.
spēlē: Nu, tad paliec sveiks, mans mazais klausītāj.
naughty