es sēdēju pirmajā solā ar muguru tieši pret durvīm, man iepretī meitene. blondīne tāda ar lielām acīm un it kā jau iedzimtu sapņainu sejas izteiksmi. viņai priekšā sakrāmēti milzu ķieģeļi trijās grēdās, man tik vien kā Aristoteļa "Poētika", klade un maza dzejoļu grāmatiņa. jau no paša sākuma es ievēroju, ka pa logu man pretim var redzēt apputējušu kapiteļa sānu, viņam vēl nelielās rūtis biku priekšā. it kā nekas tāds baigi īpašs, bet inčīgi tomērt. mēģināju sākumā fočēt no tās vietas, kur sētēju, bet nesanāk, vajadzētu tipa tuvāk kaut kā pieiet, bet to davai vēlāk. atvēru dzejoļu krājumu, lasīju lēnām un cītīgi, brīžiem pablenzu laukā pa logu un vienmēr ar skatienu šķērsojot meiteni - nu, ne jau gluži ar tiešo, bet ar perifēro redzi jau točna. viņa sēž, slinki pāršķirsta miljoniem lappušu. ar laiku tā mana blendšana palika rvien glāžaināka, kapitelis piemirsās un meitene. es savā muļķībā vēl pat papūlējos trīsreiz atvērt kladi un kaut ko nervozi kricelēt. pēdējā reizē tad lūk ar tādu kā triumfu aizcirtu kladi - blīkš - un tas mani tūlīt kā ar mietu pa pieri atsita gadus piecus vai sešus atpakaļ. momentāli es sagumu savai grāmatelei pāri vēl lielākā kūkumā, rūpīgi necēlu acis vairs augšā, tikai brīžiem palūrēju galdam uz kājas. viss. tagd viņa mano novēro.
lai arī cik briesmīgs, viss ar laiku tomēt norime, es nomierinājos, izstiepu kājas, nāca vēl citi cilvēki iekšā, viens čalis pat gaismu ieslēdza. "Poētikai" es tā arī nepieskāros, kapiteli necēlos bildēt (tā tik vēl trūka), un tomēr - nopriecājos.