Nedod Dievs..

Nē, īstenībā pat interesanti, jo man pašai nav nekā. Un tad tu ieraugi kaut ko pavisam aizmirstu un brīnies:)

jā, klausies, šausmas. ir gan. pat visi delfu komentāri izprintēti un saskavoti. pats trakākais, ka draudzenēm nes rādīt.

hihi...:) Mana mamma ar mēdz it kā tā starp citu un "neuzkrītoši" palielīties ar pēdējiem maniem vai Pogas iznācieniem:D
Vēl šovakar tikko (jo mans papus ir Andrejs, un visas tantiņas bija pilnā sastāvā, onkulīši gan visi jau nomiruši)

lepojaas maamuljas ar saviem beerniem :)

a mana mamma kaut kad skatiijaas "Karogu" un teica, ka taas meitenes mamma naakusi uz polikliiniku uzskaitee, kad staavoklii bija pirms N gadiem. peec uzvaarda teicaas atcereejusies. juglas iedziivotaaji uz juglas polikliiniku gaajushi

nu fantastika :) jā, gan jau ka ir, citiem tāda uzvārda nav.
pats labākais, ka mammas vienmēr atceras tieši šitādas lietas :) stāstu šai par dzejniekiem, a viņa - o, šitais ir vecs jāklis, šitais atkal ar vienu manu studenti apprecējās, šito atkal sieva pameta, utt.

Es varētu būt tāda mamma. Un ar nestu draudzenēm rādīt :))

Bet es neesmu tāda mamma, gandrīz vai kauns:(

Varbūt tavi radi navpietiekami cītīgi presē aprakstīti?

Viens ir.

A mana mamma nekrāj...Vismaz vienā atvilknē ne. Nu kaut ko jau saglabā. Vairāk jau paps. Bet tā haotiski. Un ne visu.

Mēs ar mammu jau uzreiz vienojāmies, ka viņai jākrāj. Jo es pati neko tādu nevarētu. Par sevi ne. Trūkst pacietības. Varbūt kādreiz par saviem bērniem gan varētu.
Jocīgakais ir tas, ka laiku pa laikam pēkšņi kaut ko no tiem krājumiem ievajagas. Un tad man tikai jāpalūdz mammai.

Vismaz kādreiz bija. Tagad gan jau tas viss stuff's ir noklīdis :)

Vai nu mani nepitiekami presē apraksta, bet man liekas, ka mammai nav nevienas avīžu strēmelītes.
(lai gan atceros vienreiz rajona avīzē biju iedrukāta, kad krosā 2.vietu dabuju - nu labi tikai uzvārds, un tas pats ar kļūdām, bet varēja jau saglabāt:))

Folderiitis datoraa- jaa.
Paareejam nevar izsekot.

Nemaz nebrīnītos ja būtu, taču provincē jau tās Rīgas avīzes nemaz nepienāk.

Mana Omīte par Mammas jaunības gaitām krāja. Un labi, ka tā. Citādi, kā dzimušai Mammas miera periodā, es nekad nebūtu uzzinājusi, ka viņa kādreiz strādājusi Dailes teātri, un kādreiz arī Liepājas teātrī. Bet Omīte bija visas programmiņas no izrādēm saglabājusi.
Mamma jau par sevi nestāta, ko darījusi un tā. Tikai " Oi toreiz tur tāds rauts bija un "tas tur" tāādus jokus sastrādāja".
Tagad Mamma mani krāj, paklusītiņām, bet es zinu, ka krāj ikkatru manu soli.