:))

Es tev varu paskaidrot metodi, kuru iemācījos no savas māsas. Ideja ir vienkārša - visas savas bildes, kas tev nepatīk, vai kur tu izskatoies riebīgi, ir vienkārši jāiznīcina, tikko kā viņas nonāk tavās rokās. Vislabāk - izgriezt savu galvu, un ielīmēt tās vietā bildē ko jauku. To pašu var darīt, ja blakus tev, kas izskatās ok, ir kāds nejauks vai lieks tēls - zgriez viņa galvu un ielīmē vietā komīlīgu.
Un galu galā - ja prāts nenesas uz tādām ēverģēlībām - vienkārši met laukā visas nejaukās bildes. Priekš kam tev glabāt tādus nejaukus, melīgus apliecinājumus savas ārienes monstrozumam?
Visu laukā, miskastē.

nav godīgi

Nav godīgi. Bet skaisti.

un subjektīvi! cik nav bijis tā, ka bildes, kas citiem šķiet skaistas, nu, tās, interesantās bildes, kurās var redzēt raksturu un grumbiņas, un kaut ko tādu, tās, protams, pašam nemaz nepatīk, bet, ja cilvēkiem ļauj pašiem izvēlēties, kuras viņi vēlētos, piemēram, publicēt presē, viņi izvēlās visglumākās un nolaizītākās bezpersoniskās bildes. nekad nedrīkst ļaut viņiem pašiem izvēlēties bildes, tici man!

nepiekrītu. raksturu var redzēt arī bildēs, kur cilvēks izskatās labi (nevis uzpucēts un uzgrimmēts kā plastmasas lelle kaut kādās Unās, Santās un Pastaigās). tas ir briesmīgi, kad kaut kādi žurnālisti tevi nofotogrāfē kaut kādā pasākumā, kur tu esi piesarcis plankumains no dzeršanas, izspūris, izgāztu vēderu, plati atplestā mutē dzeltenīgi pelēki zobi, nepamanīta siekala tek pa zodu un bikšupriekšu aizmirsies aiztaisīt. un vēl pieliek uzrakstu "cienījamais kultūras darbinieks tāds un tāds" :P

tas gan, tam es pilnīgi piekrītu

bet runa jau nebija par to, ka ir labas un sliktas, skaistas un nesmukas bildes, runa bija par to, ka bildējamais nekad nevar izvēlēties to, kas patiešām ir vislabākā

Varētu padomāt, ka tie citi, kas izvēlās, diez kādā brīnumainā veidā varētu aizmukt no subjektivitātes.

pasākumos gan tu esi kolorīts

te pat īsti nav runa par skaistumu. un grumbu tai bildē jau nu noteikti ir mazāk, lai neteiktu, ka nemaz, tā bilde tak ir ārprātā veca. bet tā tiešām neesmu es. man ir tāda sajūta, ka n gadus atpakaļ es esmu izlauzusies ārā - un tikai tad sāku pa īstam būt. un līdzi uzreiz mainījās izskats.

es arī par tevi priecājos :)

paklau, tu neesi uz mani apvainojusies par kauko?

bet vispār paņem un izdali ar septiņi to gadu skaitu, kas pagājuši kopš tās fočenes. tad dabūsi reizes, par cik esi izmainījusies. un būs vieglāk, jo kā sienāzis bez nožēlas varēsi teikt par savu veco ādu - pagātne.

ooo