Jā, pēc šitāda pārējo avīzi mierīgi varēja atstāt neapdrukātu. Uzrakstījis visiem atlikušajiem numuriem uz priekšu. Tāpat visi nospriestu, ka baltās lapas atkal kāda reklāma.

varētu viņam par mācību izgriezt šo sleju no avīzes un glabāt visu atlikušo mūžu... vai pielīmēt kaut kur virtuvē virs plīts..

Vakar lasīju, ka Ņujorkā parkā kaut kādā pie kokiem kādu dienu parādījušās lapiņas ar tekstu: "Kur ir Pols Osters?" Tas bijis drīz pēc viņa "Ņujorkas triloģijas" pēdējās grāmatas iznākšanas. Tieša lapiņu saistība ar pašu autoru nav atklāta. Domājams, tas bijis kāds kāds fans vai pielūdzējs/ja. Tad nu lūk. Varbūt ar šo sleju jārīkojas līdzīgi. Teiksim, žurnālos jānopērk reklāmas laukums, un jāievieto izgriezuma faksimils. Varētu arī kādā grāmatā nodrukāt kā ilustrāciju. Nu tā. Nemaz nerunājot par parkiem, tas jau pavisam viegli.

Es zinu gadījumus, kad cilvēki izgriež un paglabā slejas. Un ne tikai to vienu, nu, Tu zini, kuru. Un Bartkevičam Liepājas teātrī viņa kabinetā pie sienas ir kaut kādas Godiņa slejas piespraustas. Ar knopku.

kautri atzīstos, ka arī man pāris gadus vecā plānotājā ir ielīmēta viena Tavējā..

vai varbūt paši no viņa mācīties? (es to par sevi tikai:))

gūt var ņemot, gūt var dodot

Tas no meitenju korporaacijas himnas?

Pievienojos.
Diezgan bieži atceros kāda pārdzīvota mirkļa noskaņu, savas subjektīvās izjūtas... ir arī tādi momenti, kurus izdodas restaurēt arī pēc ilga, ilga laika... Piemēram: atceros debesis pāri jūrai kādā mirklī, kad esmu bijusi laimīga, vai sēņu smaržu toreiz, kad izliju līdz pēdējai vīlei un baidījos saķert plaušu karsoni utt. Tādi iekšēji momentuzņēmumi, kas kaut kāda iemesla pēc neizdzēšami (bez piepūles atcerēties) palikuši atmiņā....