Izklausās varen smalki un pārliecinoši :)

cik labi, nekur nemaz nav jāiet, var izlasīt ko raxta skuka un maya un tad izvēlēties, kur ir vērts naudu tērēt un kur nē. :)

a manai tantei gan patika. bet nu jaa..

Nu pēc Blumberga mērkaķošanās "Burvju flautā" varbūt šis solis nav nemaz tik nepārdomāts.... Visi tie idiotiskie "švarci", veļasmašīna un gāzmaskas, un resnais, plikpaurainais "skaistulis" princis (sasodīc, ir taču arī normāls apģērbs, kas noslēpj to tuklo punci un līkās kājeles, un ir arī taču normālas parūkas vai kāda cepure)........
Cita lieta, ka pagaidām neko nevaru spriest attiecībā uz "Dēmonu"... Ir tikai ziņkāre...

Blumbergs "Burvju flautā" bija baigi ļāvies Kairiša ietekmei, kaut kā nobūra viņu tas kairišs. Viss, ko Tu mini - būtībā ir Kairiša idejas. Nezinu, kāpēc B tā ļāvās. Varbūt viņam izlikās, ka viņš ir vecs un neko nesaprot no šodienas mākslas, un nu viņam ir tā iespēja mācīties (viņi kopā skatījās filmas, visādu izrāžu ierakstus, nu un rezultātā radās tas sviests).
Protams, AĪDĀ arī dekorācijas pilnīgi nojauc režiju, aizstāj, bet tās vismaz ir lieliskas - stilistiski viengabalainas.
Nē, nu es nezinu, vai B būtu uztaisījis labāk - es to neesmu teikusi un nesaku - tikai to, ka tai meitenei (Kauliņai) bija ļoti maz laika, un darbs ir, maigi sakot, skolniecisks.
Bet B... vajag tikai paskatīties uz TO, kas "ozirisā" pie sienas mēdz karāties, lai saprastu, ka vīram ar pašnovērtējumu kaut kas nav kārtībā.
Toties iesaku visiem aiziet Mākslinieku namā uz Viļņa Zābera piemiņas izstādi. Oficiālais pasākums būs tikai 22., kad iznāks grāmata, bet tad tur arī nav ko meklēt. Tā ir vieta, ko apmskatīt vienatnē, klusumā, pasēžot dīvāniņā, pašķirstot albumus, paklausotoes mūziku, paskatoties filmu.
(smieklīgi tas ir - jo es pati vēl neesmu bijusi;) atkārtoju tikai to, kas man stāstīts.

Ā, to es nezināju (nu par to Kairišu...). Un "Aīdā" dekorācijas kaut arī bija nospiedošas, tomēr kaut kā organiski iederējās...

Jā, par to Zābera pasākumu dzirdēju... Tikai maz ticams, vai šogad vairs sanāks brīvs brītiņš :(

man jau defaultā klasiskās operas žanrs liekas nenormāli senils un absolūti garlaicīgs. un tā operdziedātāju samākslotā dziedāšana... nu tā varēja maksimums romantisma uzplūdu laikā, ne šajā postlaikmetā. vienīgais pozitīvais (kā teicis Šlāpins "postopera") variants iekš LV manuprāt ir Rollstein on the Beach

Tur nu es tev nepiekrītu:) Ja, piemēram, es tev varētu iedot noskatīties Sidnejas operas "Orfeja un Euridīčes" iestudējumu - absolūti moderns, un Glika mūzika.
Viss atkarīgs no interpretācijas.
Bet tas, kas mani personīgi saista (nu, teiksim, valdzina) operas žanrā, ir šī mūžīgā atkārtošanās, it kā vienmēr un vienmēr spēlēt to pašu spēli ar mazliet citām kārtīm vai citiem partneriem... laiks it kā apstājas, neeksistē, vai eksistē kaut kur ārpusē. Tas vairs neattiecas uz tevi. Varbūt tas ir mazliet snobiski, bet...
Un R on the B - tur trūskt tieši ši vecuma valdzinājuma, kad kāda lieta (mūzika, librets šai gadījumā) ir gadsimtiem noslīpēts, tu zini, ka tas ir spēlēts pirms 200 gadiem un tagad tu klausies to atkal, un ir tā kā aiztiekot vecu koka durvju rokturi, kas izdilis no daudzu roku pieskārieniem.
Oi. Nu vsjo.

nu protams, ka laiks piedod kādu antikvāru/sentimentālu vērtību, bet to jau var attiecināt uz jebkuru mākslas žanru. vienkārši man trakoti besī šīs nenormāli stilizētās balsis, kas tik nedabiski dzied. Bet kā hrestomātiska vērtība - protams jauki.

J'[a, un vēl, ne jau visi operdzietāji dzied "samāksloti", ir arī tādi, kas dzied pat visai izjusti, un ir lieli aktieri pie viena. Un, protams, režisora koncepts ir svarīgs. nezinu, droši vien neesi redzējis zviedru Volksoperan "Karmenas" uzvedumu, kur darbība pārcelta mūsdienās, pierobežas pilsētelē ar tabakas farbriku, kur strādā tikai sievietes un garnizona daļu. Mūsējie to uzvedumu nopirka, bet ne viņiem (dziedātājiem) aktieriski sanāk tik labi, bet viņi arī vairs nerāda nezin kāpēc. Es redzēju oriģinālu, un man likās satriecoši.

nu es jau nerunāju par scenogrāfiju un dramaturģiju, kas iekš operas atšķirībā no mūzikas, ir evolucionējušas. Lielisks piemērs - Verdi Aīdas uzvedums. Mūzika neatstāj nekādas emocijas, bet Blumberga scenogrāfija - vienkārši pizģets. Bet tā kā operas būtiskāko daļu sastāda mūzika, līdz ar to zaudē viss darbs. Un muļķīgi, ka nabaga scenogrāfs mēģina to izrādi ietērpt mūsdienīgi, bet arhaiskā mūzika to visu sagrauj. Ar retiem izņēmumiem, protams.