Man bija teorija, ka sievietes vispār vīriešos vairāk par visu mīl ilūzijas, kuras viņi rada.
Un nedod dievs, kādam lempim neprasties un izkrist no tēla.

Jā, bet tas varētu būt arī abpusēji, ne.

pārbaudīšu praksē piektdien.

Nezinu. Nekad nekad neriskēšu nopietni un skaidrā prātā izteikt pieņēmumus par to, kā kaut ko izjūt vīrieši.

Ljoti laba doma.
Kaut gan skukai taisniiba, viirieshi arii taa meedz dariit. Man gan liekas, ka sievieteem tas ir raksturiigaak un izteiktaak.

No otras puses, varbuut miilestiiba arii ir speeja nezaudeet shiis iluuzijas? Hvz.

Zināmā mērā. Tā, protams, nav visa definīcija, bet tā atbilst.

Ko tu veel liktu klaat?

Nu, mana personiskā (personīgā?) definīcija skanēja tā, ka mīlestība ir tas, ko nekad nevar piepildīt līdz galam. Vienmēr gribās otru vairāk nekā vispār ir iespējams iegūt. Vienmēr pietrūkst.
Un tāpēc nekad nebeidzas.

..es veel pieliktu-nerimstoshas otra izzinaashanas un atklaashanas Prieks+neizsiikstosha veelme atdot otram no sevis vairaak nekaa vispaar ir iespeejams.

Nu, izzināšana gan ir pretrunā ar ilūziju. Kuru nedrīkstēja sagraut.
Mīla ir akla.

Nu iemiileeshanaas tieshaam ir akla, bet miilestiibai ar iluuzijaam ir vien taads sakars, ka cilveex jau pashaa saakumaa ir apnjeemies taas neradiit,otru pienjemt taadu, kaads shis ir patiesiibaa un iespeeju robezhaas piemeeroties nevis paartaisiit, lai atbilst rozaa teelam!!!

Manam ciniskajam prātam gan liekas, ka ja es nolemtu izvairīties no jebkādām ilūzijām, tad varbūt labāk uzreiz nolekt no kāda jumta, vēlams augstāka.
Jautājums ir varbūt vienīgi par to - kas vispār ir aklums? Un kas vispār ir ilūzijas? Ja es teiksim paskatos uz cilvēku A, kurš ir personas B mīlas objekts, un redzu, ka A ir resns, nejauks, slinks un melīgs indivīds, ko savukārt absolūti neredz B, kas ir ilūzija?

Kas vienam der ideaali un patiik , otram racionaali spriezhot var likties- aarpraac, kaa ar kaut ko taadu vispaar var satikties. (Ja kaads C veertee A attieksmi pret B) M. ir subjektiiva.
Ir cilveeki, kam patiik apaljiigie; kas slinkumaa veldzeejas, jo tas rada miera un nesteidziibas sajuutu; bet meli varbuut arii "pasaku staastiishana" un humora dzirksts etc.
Viss ir atkariigs, vai Tu redzi ar praatu vai ar sirdi.Un kaadam noluukam otrs ir vajadziigs- lai shamais buutu-jauks, smuks, slaids, ar maaju un mashiinu un baltiem zobiem&apmierinaatu manas iipashnieciskaas vajadziibas?

vai ilūzijas jau nepazaudējas stipri pirms šķiršanās vispār?

Jā, protams, viņas zūd pirms tam, un tas jau arī tik tālu noved. Bet pieņemt lēmumu par šķiršanos nozīmē pateikt sev tīru patiesību,- ka TAS varbūt jau no sākta gala ir bijis - vai arī laika gaitā kļuvis - par kaut ko pilnīgi citu, nekā tu pūlējies uzskatīt.

tad jau labāk šķirties..
nekā atzīstoties sev- turpināt būt kopā-
...
kaut tā domāju tik es...

Kāda zaudēšana, kurā vietā? Vai tad tiešām nevar bez zaudēšanas vienkārši - viss. Tikpat labi var teikt, ko gan divi cilvēki iegūst šķiroties.

vai ko zaudē- esot kopā?

Iegūt, zaudēt, iegūt, zaudēt. Mans, mans, mans.
Tik dabiskais īpašnieciskums.
No VISA var tikai iegūt, vajg tikai apstīties no cita leņķa.

tu domā - tiek zaudētas ilūzijas, ka šķiroties kaut kas mainīsies? (runa gan šoreiz nav par mani)

p.s. kā tajā stāstā par cilvēku, kurš visu mūžu tā arī nepārgulēja ar sievieti, lai nezaudētu ilūzijas... (runa gan šoreiz nav par mani)

jā, jā, jā... kā tu vienmēr visu saproti:))) Vienmēr vairāk saproti, kā es esmu pateikusi, un tas man patīk.
Iznāk, ka zaudē veselas divas ilūzijas:)

manupraat iluuzijas var tikai aizstaat .. maya paliek maya

un skjirshanaas lielaakoties ir oksimorons

un piekasiishanaas ir piekasiishanaas

un paarguleet ir paarguleet

dammit, tad labaak neizstaastiits staasts. par to, ka nevaru dejot ar nevienu, ja Vinja ir tuvumaa, nevaru guleet ar nevienu (ne divaam), ja domaaju par Vinju un par to, ka Vinja ir tikai viena, katraa briidii un ka shis ideaals iemiesojas un paarmiesojas. un miesa no ideaala ir shkjirama. (bet tas kautkaa viirieshiem taa vieglaak izdodas.)

nau taa, ka sievietes peec paarguleeshanas iestaasta sev, ka ir iemiileejushaas, lai viss sakristu ar eiropaa pienjemtajaam pieklaajiibas normaam?

ako? un ka uz vecumu shii kaite paariet, bet paariet arii nepieteelotais acu mirdzums?

/atpakalj pie darba -- sm/

spēlējies ar vārdiem?
dammit

A collection of short stories, the "Tsutsumi-chunagon Monogatari" was written in Japan in the twelfth century. "The Little Princess Who Loved Insects" or "The Lady Who Loved Insects" (The original Japanese title is the "Mushi Meduru Hime-gimi") is by far the best short tale in this anthology. The heroine of this fairy tale is a young beauty. She was a daughter of an aristocratic family and was called the "princess who loved insects." She loved insects, worms, and especially caterpillars. She put creeping insects into the palm of her hand, and with joy she saw hairy caterpillars crawling around. She commanded some boys to capture various insects and asked them the name of the insects. The insect that unknown was a new species. Then, the princess named it for the first time.
Needless to say, people in general evaluate both flowers and butterflies highly. They only accept the common idea that flowers and butterflies are worth admiring, without thinking too much about it themselves.
The heroine's way of thinking was as follows: You should look at things carefully without any preconceptions and with an impartial eye. You should carefully observe the growth of insects and their metamorphoses. That was her main point.
But, her mother and her lady's maids thought that a young lady should not touch yucky insects for fear of not being loved by a gentleman. On the other hand, the little princess was upset and scolded her maids when they were be-littled insects.
Before long, her mother told her that she was no longer a child, so she needed to make up just like most other young girls and quit playing around with hairy caterpillars. Mother said, "If you do such thing, you will damage your reputation." Mother gave an advice to her pretty daughter.
However, the little princess didn't like plucking her eyebrows and didn't like pencil her eyebrows. And she disliked dyeing her teeth black, as was the custom for Japanese ladies at that time. The princess loved things as they were. She thought that it was good to be natural. So, she disliked makeup and things like that. She said to her mother, "There is a purpose in pursuing the origins of something in order to gain result. Caterpillars grow up into butterflies. The silk is made by silkworms. If silkworms come out of cocoons and become imagoes, the silk yarn is not able to take it." The princess showed some silkworms and cocoons that had grown into imagoes to her mother. She was both an intelligent and a very wise young lady.
One day, a certain mischievous lad made a bag with a fake snake in it to surprise her. He wanted to frighten the little princess with it. The lady's maids gave a scream and fled. Even the princess was afraid of the snake. She saw the fake snake and every limb of her shook instantly. She was both a childlike and a very lovely young lady.
How did the story come about? Umanosuke, a young man, was interested in the princess. He couldn't mention such a thing. He thought she had a lovely mouth, but he couldn't say that presence of his friend. Actually, Umanosuke and his friend went out looking for girls. Though she was indifferent to her own appearance, it was a case of love at first sight for him when he cast his eyes her for the first time without her knowing it. At that time, she was devoting herself to collecting some caterpillars. When she noticed that Umanosuke and his friend peeping at her, she got upset and retreated into her room, picking up the caterpillars and putting them inside her sleeves of kimono quickly. She did so in a lively way. I myself was really impressed with that. I think that she was the most attractive lady of the Heian period in Japan.
Meanwhile, "The Girl Who Loved Caterpillars", an adaptation of the "Mushi Meduru Hime-gimi" is in print. Unfortunately, several illustrations in this book are misleading and grossly inaccurate. I would expect a greater amount of research into the customs of the Heian period in Japan. But, that still doesn't detract from a wonderful story.

Jauks stāsts ļoti. Bet kā tas attiecas uz to manu nabaga nevainīgo postu? Ai, nu neatbildi. Ja visu nakti domāšu, gan jau izdomāšu:)

ai, piedod, es laikam tevi sajaucu ar kādu citu :)

nu labi, atbilde ir šajā teikumā: The heroine's way of thinking was as follows: You should look at things carefully without any preconceptions and with an impartial eye.

;)
Tā jau man likās, taisnību sakot. Kad biju tik tālu izlasījusi, nodomāju, ka tālāk var nelasīt. Bet tomēr nenoticēju, ka atrisinājums būs tik vienkāršs.

Kur tu redzi manus preconceptions?:)
Vai es vainīga, ka visas dzīves patiesības ir tik banālas, ieskaitot pasakā pausto - par kukaiņiem un tauriņiem?:)

ak tad noticēji gan? nu, par to atbildi šajā teikumā? atklāti sakot, es to izvēlējos no vidus - pirmo, kas pagadījās acu priekšā.. :))

man patika pats tēls - meitene, kas mīlēja kāpurus... un domāja, ka tie visi kļūst par tauriņiem...

Nu ir jau smuks tēls:)

tu atkal mani pārprati!

Dabļin!
Nu kā tu vari zināt, ka pārpratu??? Moš nepārpratu nemaz, a?

intersanti, ja cilvēks neko nedomā, bet otrs viņam saka: "es tevi saprotu, vecīt!" tas skaitās, ka pārprata vai ka nesaprata? vai varbūt tas vispār neskaitās?

p.s. jokoju

bet kāpēc tu domā, ka tas neskaitās - saprata?
'Es tevi saprotu, vecīt, tu pašlaik neko nedomā!'
Tipa tā.
Eh, nu patiešām eju gulēt. Arlabunakt:)

Nu, ja tu būtu izvēlējies citu teikumu, es atbildētu tev tā pat;)