- piedošana
- 2.9.03 23:33
- Jau dažus gadu desmitus es dzīvoju ar domu, ka "lūk to es savai mātei tā arī nekad neesmu piedevusi". Doma pamazām pārvērtās par vārdiem, un vārdi man vienmēr bija pie rokas, ja nācās runāt par mātēm.
Šodien, runājot ar vienu jauku cilvēku, es atkal pareizajā vietā iemetu šo frāzīti, bet gadījās tā, ka saruna bija tik atklāta un īsta, ka es tiešām domāju tai līdzi. Un te nu es paklupu. Jo atklāju, ka esmu piedevusi. Tas ir pāri. Man nekad vairs nav jāsaka šie vārdi.
Vai varbūt jāaizvieto ar "lūk, to es savi mātei nevarēju piedot daudzus gadus"...:)
(joks: tiem, kas nesaprata)
Tā ir milzīga atvieglojuma un tīrības sajūta: saprast, ka tu kādam esi piedevis pilnīgi visu - gan nodarīto, gan iedomāto.
Tagad es zinu (sajutu) arī to, ka ir grēks staigāt apkārt nepiedevušam.
Es tagad esmu labāka.
Mans mammucis arī (es tevi mīlu).
Un paldies Vikingam, kurš netieši šo atklājumu veicināja.
Un vispār paldies Vikingam:) - 18 rakstapiebildīšu
- 3.9.03 00:01
-
o, apsveicu :) tā ir fantastiska sajūta. man laikam gan vēl kāds 1-2 cilvēki ir palikuši, kuriem es neesmu Piedevusi (ar lielo burtu), un vismaz attiecībā uz vienu no viņiem man laikam būs ļoti ilgi jānodzīvo, lai līdz tam nonāktu.
nujā, bet tas dod jēgu dzīvei, vane. nodzīvot līdz brīdim, kad neturi ļaunu prātu ne uz vienu un mīli arī visus un dajebko. - piebilst
- 3.9.03 00:08
-
Jā, brīnišķīgi... un es nemaz nezināju, ka tas var notikt...
Un to nedrīkst jaukt ar "aizmirst".
Jo daudzus pāridarījumus no citiem cilvēkiem es vienkārši esmu aizmirsusi. Acīmredzot, nav bijuši man tik būtiski.
Vai arī esmu piedevusi ar tādu kā augstprātību - tādēļ, ka jūtos pārāka par tiem cilvēkiem, viņus nemīlu vai necienu.
Bet īsta piedošana, - piedošana, kura vairo mīlestību - tas ir patiess pārdzīvojums. - piebilst
- 3.9.03 00:59
-
Ņā... man laikam jāmaina Attieksme. Jo man pašlaik nav neviena tāda, kam vajadzētu Piedot. Un nekad tā īsti nav bijis... Nez, tas laikam tāpēc, ka es nejūtos PāriApdarīts? Abižots?
- piebilst
- 3.9.03 10:03
-
:) Tev tā pat atbilde, kas aptiekai:)
- piebilst
- 3.9.03 09:14
-
es ļoti ceru, ka man arī pienāks tāds brīdis. šķiet, ka tas nav iespējams. bet visvairāk man kauns par to, ka izjūtu riebumu, necieņu un negribēšanu satikt. arī vienaldzību. bet tas ir tik dziļi iekšā un viņai tas nav jāzina.
- piebilst
- 3.9.03 10:02
-
Man bija līdzīgi. Laikam vēl nav pienācis laiks.
Kāda mana draudzene reiz savas attiecības ar māti noformulēja tā: viņai piedošana nākusi brīdī, kad viņa pēkšņi sapratusi, ka lomas mainījušās. Ka viņa tagad ir pieaugušais, bet māte - bērns. - piebilst
- 3.9.03 09:36
-
:)
labi Tev.
Bet es vakar atriebos par daudziem, daudziem gadiem.
Un tagad, kad izlasīju šo vārdu, pat nodrebēju - cik raganisks viņš. - piebilst
- 3.9.03 10:03
-
Izklausās.... traki.
- piebilst
- 3.9.03 09:38
-
padomāju, padomāju - nevaru atcerēties nevienu, kuram "nebūtu piedevis"... vai man nav pāri darījuši neviens? vai es tāds labs un piedodošs? turklāt, atceros gan kādu laiku - "nu, par šito gan es garētu uzmest lūpu!", bet īstenībā man jau sen vienalga, kas un ko... kam bija tas aforisms? "Visu piedot, bet neko neaizmirst"? Ebrejiem? Katrā ziņā, tas ir labāk, nekā nepiedot pat tad, kad jau sen aizmirsts, par ko...
- piebilst
- 3.9.03 10:00
-
Bērnu un vecāku atiecības laikam ir īpaša kategorija, un tāds, kuram nav bijis īpašu problēmu, vienkārši nevar to saprast. Un tas, ka problēmu nav bijis - nekādā gadījumā nav viņa paša nopelns, bet vecāku vai dieviņa:)
Un, ja kas - skat, iepriekš, manā atbildē Haniibii - tur kaut kas bija arī par aizmiršanu, par neņemšanu vērā u.tml. - piebilst
- 3.9.03 10:40
-
laikam arī pēc "piedošanas" var klasificēt cilvēkus. jo arī es ar izmisīgu piepūli mēģināju saprast - ko un kam vajadzētu izdarīt, lai es nepiedotu. svešie uzreiz atkrīt, paziņas un kolēģi arī. draugs ši vārda manā izpratnē man tikai viens un tāpēc viņam viss ir piedodams. atliek ģimenes locekļi. vecāki ir no citas paaudzes (tā nejauši gadījies), viņu marasmu var norakstīt uz to. visas sievietes vispār ir no venēras, tāpēc par viņu rīcību apvainoties vispār nav jēgas. un nepiedot kaut ko bērniem - tas nozīmētu atzīt savus trūkumus audzināšanā. secinājums - man principā nevar būt nepiedodamu lietu:)
- piebilst
- 3.9.03 11:32
-
Tu noteikti neesi piedzīvojis to, ko es. Un, kā jau teicu aptiekai, tas nav neviena nopelns, tikai liktenis.
(ar vecuma marazmu tam nav nekāda sakara)
Vispār nevajag neko klasificēt, ja runa ir par cilvēkiem un jūtām. Mēs esam dažādi, un neviens nav labāks par citiem. - piebilst
- 3.9.03 17:16
-
:D
Man liels liels prieks. - piebilst
- 3.9.03 19:18
-
Par ko?
- piebilst
- 5.9.03 12:30
-
Nu, manuprāt (kautrīgi bakstu ar kurpi smiltīs) tevis aprakstītais notikums (?) ir laba lieta.
- piebilst
- 3.9.03 19:51
-
Bezvārdis
:)
esi lasiijusi Sartra "Mushas"? - piebilst
- 3.9.03 21:45
-
Nē. Un?
- piebilst