tā ir sanācis ceturto gadu pēc kārtas, ka līdz ar vasaras sākumu, man dzimst brīvība. izklausītos pārāk skarbi, ja uzrakstītu, ka dzemdēju to. ka nebūs aršana sajūtu jau pirmajās dienās, tad auklēju visu ziemu un pavasarī jau nobriestu un pieņemu lēmumu. tas ir par par darbu un par atvaļinājumu.
šodien uzsāku mājas tīrīšanu. darīšu to lēnām, aukstās un lietainās dienās. marijai kondo būtu ko iebilst. visu šo laiku lietas tika sastumtas tumšākos stūros, jo mājās biju vēlu, nogurums neizmērojams, un ģimenei tāpat viss šķita labi.
šodien arī uzsāku skriešanas treniņus. kopš rudens, kad pirmoreiz skrēju kopā ar citiem vietējā mēroga sacensībās, un varēju noskriet piecus kilometrus 28ās minūtēs, un tiko pirms dažām dienām, kad to paveicu ar piepūli 35ās, sapratu, ka viss jāsāk no nulles un pamazām, ar intervāliem - iešana/skriešana.

Ķermenim bija piemeties ne tikvien recekļa nespēks, bet arī recekļa caurspīdība. Viņam likās - ja paceltu plaukstu, varētu redzēt gaismu spīdam tai cauri. Asinis un limfa bija iztecējušas no ķermeņa milzīgā darba orģijā, atstājot tikai trauslu nervu tīklu, kaulus un ādu. Visas sajūtas šķita nesamērīgi pastiprinājušās. Virsvalks berza plecus, bruģis kairināja kāju pēdas, pat pirkstu saliekšana un atliekšana bija tāda piepūle, ka locītavas knikšķēja. Tā Orvels iekš 1984, bet es jūtos pašlaik līdzīgi nostrādājot, savas un vēl saslimušo stundas, deviņas dienas pēc kārtas.
sestajā dienā krampji kājās, septītajā asins no deguna, astotajā asaraina sevis žēlošana, devītajā recekļa nespēks, bet uz svariem -3kg.
nu labi, nav jau tik drūmi, šodien notusējām ar bērniem dzimšanas dienu svinot boulingā. rīt plānos gulēt ar grāmatu pie tv. un tad jau atpakaļ darbā ar norimušām emocijām.

vasara bija izdevusies, varēju pavadīt to kopā ar bērniem. laime! tagad jau ziema. jauns darbs, kuru meklēju pāris mēnešus, bet tā arī neatradu tādu, kur viss būtu idealizētos plusos. kādu laiku samierināšos ar vairākiem mīnusiem (attālums, aizņemtas brīvdienas u.tml.), jo meklēšana nogurdina, lai neteiktu - tracina.

šo gadu esmu iesākusi ar vairākām ļoti, ļoti ātri izlasāmām grāmatām (piemēram, Ernesta Kleina „Spēle sākas” izlasīju pa nepilnām divām dienām). pēcgarša paliek, bet nav neviena citāta ko izrakstīt, vai attiecināt uz sevi. bet pašlaik lasu skarbu grāmatu, kura tēmēta uz 60-tajos dzimušiem večiem un mani jau saknē kretinē, bet kuru, šķiet, pietiktu tikai nedaudz pagriezt uz sāniem un no lapām vienkārši plūstu ārā pierakstāmas rindas. pirms pāris nedēļām mani atkal satracinājuši pagātnes rēgi, dzīvi, bet rēgi, nejautājot ielauzušies un tagad visiem spēkiem cenšos nezkuro reizi no tiem atkratīties. trāpīgāk šo situāciju nemacētu aprakstīt kā to izdarīja S.Paruļskis savā „Trīs sekundes debesu”: nevajadzēja aiztikt šīs atmiņu dūņas, jo nu tās ceļas augstāk un augstāk, aizsedzot kaut arī niecīgus, tomēr puslīdz derīgus pasaules izpratnes apveidus manā galvā, un tagad šī pasaule kļūst pavisam sveša, es tajā dzīvoju, atmiņu mocīts, nespēju tās savaldīt, klasificēt, mana apšaubāmās raudzes personība peld to virspusē kā atkritumi pēc vētras, kā netīras, neķītras putas, no kurām ceļas un kāpj, un kāpj apziņas krastā atmiņu monstri, bet ne es, tas neesmu es, - tas ir viņš, kurš dzīvo manī ar atbaidošu vaļēju brūci galvā un vēl kaut kur, kur cilvēkam nemaz nevajadzētu rādīties…