par skriešanu varu aizmirst šodien, tā vietā, gandrīz trīs stundas, stūmu un cilāju balto masu pa savu pagalmu.

tagad saprotu, ka līdz -10 nav ne vainas, bet šorīt ieraugot -16 grādus... stundu krēslā dīdījos, nespēdama izlemt, skriet vai neskriet. ar vienu roku grozu pirkstu pie deniņiem, ar otru uzsitu sev pa plecu. pirmo kilometru sala rokas un seja, aptuveni otro kilometru sanāca skriet pret vēju un sauli, tad sāka asarot acis, bet tālāk viss labi. kopā četrarpus km ar intervāliem. lēni, bet neatlaidīgi uzlabojas izturība un ātrums, vēl pirms trim mēnešiem pēc 200m noskriešanas aizmiglojās acis, aizkrita ausis un daudz citas līdzīgas parādības izjutu.

ja jaunā gada naktī ir sniegs, tad es vēljoprojām to daru, t.i. guļu (minūtes piecas, ne vairāk) un skatos debesīs. visi jau saskrējuši mājā, visapkārt vēl dun salūts, pašai pavisam neliels saviļņojums, bet tur pilns, pilns ar zvaigznēm.

pastaigas (ar nedaudz paskriešanu) kļūst arvien garākas un atsvaidzinošākas, nezinu kur likšos ziemā, bet pagaidām man tāda, piespiedu labprātīgā pretiesūnošanas, darbošanās patīk.