tagad saprotu, ka līdz -10 nav ne vainas, bet šorīt ieraugot -16 grādus... stundu krēslā dīdījos, nespēdama izlemt, skriet vai neskriet. ar vienu roku grozu pirkstu pie deniņiem, ar otru uzsitu sev pa plecu. pirmo kilometru sala rokas un seja, aptuveni otro kilometru sanāca skriet pret vēju un sauli, tad sāka asarot acis, bet tālāk viss labi. kopā četrarpus km ar intervāliem. lēni, bet neatlaidīgi uzlabojas izturība un ātrums, vēl pirms trim mēnešiem pēc 200m noskriešanas aizmiglojās acis, aizkrita ausis un daudz citas līdzīgas parādības izjutu.
|