| Nu tad nu tā//// (veltījums Bļannai) |
[6. Okt 2022|23:40] |
Par divu gadu gaidīto un trijos mēnešos sadirsto projektu.
Divus gadus es ņēmos ap mega (manā karjerā) lielu jahtu, katamarānu.
Visādi tur kursi, šmursi, tiesības tādas un šitādas, klients te ir te pazūd un nu ir. Pavasarī aizbraucu uz jahtu būvētavu iepazīties, gandrīz apdirsos no izmēra un apjoma, tad pauze līdz pirmsjāņiem.
Bērns un sieva paliek LV, es braucu pieņemt gatavo jahtu. Huj, mēnesi vēl pa poliju pisamies, kamēr savelk jēlo kaķurami kopā. Tur puņķi un asaras, klients slavē un laimīgs un es strēbju putru.
Pirms tam vēl viņam (arī sev, protams) novācu komandu. Stjuarti un mehāniķi.
Mehāniķis pirms izbraukšanas pazūd, es caur asinīm un asarām dabūju aizvetotāju.
Visi laimīgi, man sirmums bārdā sāk mesties.
Pirmais izbrauciens, laivas tests, viss ok.
Pirmais izgājiens jūrā - skaidrs, ka laiva iet, bet ne tik ātri, kā vajadzētu. Nu i skaidrs, ka buras lētākās, bet galdiņš par 1500 nder, vajag par 4600 eirāzijiem.
Beidzot laiva pieņemta, jādodas uz Kannām, ibio, izejam, kaut laiks nav o.k. Un jaunām laivām tas ir no-no-no pasākums.
Pirmā nakts un sākas - ķīniešu elektronikas pogas jau nooksidējušās un sākas pirmais jampadracis, mega bura sāk tīties vaļā. Jāvāc nost. Saku, ka neaiztiekam, ostā novāksim. Nē, huj, īpašnieks psiho, pakļaujos spiedienam un riskēdams ar komandas un savu dzīvību novācu nost genakeru. Protams, ne bez bojājumiem. Tas sūds. Ieejam vienīgaja ostā.
tad nākamais rīts, saimnieks pat ies ārā no ostas. Nu, Formāli viņam tiesības ir, pieredze ar motoriem ejot arī. Tikko atsien galus un atejam no piestātnes, tā dzirdu austiņās - motori neklausa. Apkārt jahtas, zvejnieku kuģi un betoni. Restart;eju motorus, saprotu, ka elektronika neklausa un nojūgusies, virzu laivu pa vējam tā, lai iegūtu laiku vēl kaut mazākajai iespējai samazināt katastrofas apjomus. Izdodas izvairīties no citām laivam, izdoas iegūt laiku lai trāpītu tikai ar vienu korpusu un pavisam nedaudz.
Pēc tam atpakaļ uz šipjardu, saimnieks plēš matus no dirsas ārā, mēģina norakstīt uz manu apdrošināšanu, uz ko es saku - nebūs. Un jau sāku just sēra smaku.
Tad brīvdienas, tad visādas izmeklēšanas, apdrošināšanas jebatorijs, savādāk nenosauksi. Tad laiva sataisīta un dodamies vēlreiz. Tagad jau laiks spiež tā, ka viss slikti. Nav laika un vietas sūdiem un jācer uz ceļavēju.
Līdz ķīles kanālam negulējis, bet vismaz bez saimnieka uz laivas un mierīgi.
Pie ķīles jamais uzkāpj un atkal sākas smadzeņu pistiņš. Laivai ik pa laikam kaut kas vai nu nestrādā vai lūzt, jo laiva jauna un nav bijis laika izķert visu.
Papildus stjuarte sāk vijobīties un lien saimniekam dirsā un sāk kundzēties. Plus pis komandai atmosfairu. Norādu vienreiz, otrreiz un trešo reizi saprotu, ka ja cilvēkam nav galvā smadzeņu, tad uz jūras viņas neparādīsies. Stjuartes moto ir "Fake it until you make it".
Mehāniķis vismaz normāls, daudz maz.
Samnieks divas reizes neklausa maniem norādījumiem par to kur un kā jāiet. Tas, savukārt, rezultējas nopietnās ziepēs uz jūras ar izvairīšanos no ostu un kuģu satiksmes dispečeru dusmām un sadursmi ar visu, kas vien var būt ziemeļu jūrā.
Izrunājam, šķieta, jau ka saprot. Huj! Angļu kanālā, on že Lamanš, atkārtojas situācija. Lai aptuveni nojaustu - tu esi invalīdu ratos ar nolaistām riepām Brīvības ielas un Lāčplēša ielas krustojumā, pie maksimāli intensīvas satiksmes kur vienīgie luksofori ir likumi par ceļa priekšroku. Un tu tur aizsietām acīm mēģini pārstumties pāri un tev visi saka - ibiomaķvolk!!!
Tās situācijas veidojas tajos mirklos, kad es esmu savās četrās atpūtas stundās nolicies gulēt.
Tātad - Navigāciju saprotu es, vējus arī tikai es, jūras satiksmes noteikumus arī tikai es.
Saruna pirms Biskaja ar īpašnieku notiek augstos toņos, kur es saku - vēl viens šitāds izgājiens un es kāpju nost.
Biskaja vidū atkal nakts, atkal ne mana maiņa, un atkal ir kolīzijas situācija. Tiem kas tankā - Biskaja līcis nav jauka vieta, tomēr plaša. Saskrieties divām jahtām ir maz iespēju.
Un tomēr īpašnieks ar savu stulbumu spēj šādu manevru veikt.
A Coruna piestāju, un saku - uiss.
Un tad vēl uzzinu, ka sievasmātei krabis, sieva kāpj kokā, viss hujova.
Salikās sekojoša doma. Pats pārdegu, vīlos šķietami uzticamā cilvēkā, un vēl liktenis-sliktenis lika manīt, ka šitas hokejs šādā formātā nav priekš manis.
Sievasmāte apglabāta, papildus čateris bijis un nu sāku visu no jauna.
Ar lielāku pārliecību, jauniem darba piedāvājumiem un mierīgāku sirdi.
Un kā jums? |
|
|