skely_fly

Es gribēju rakstīt daudz vēstules. Un es to nedaru, jo man tā iedvesma uz to beidzās apmēram pēc dziesmas.

Mana papīra klade, mana papīra dienasgrāmata. Viņa ir gandrīz pilna. Pēkšņi. Īstenībā šī, jau otrā, dienasgrāmata ir kā terapija.
Man liekas, ka pašreiz man ir pārāk daudz lieku un muļķīgu stresu, par darbu, ko vajadzētu pamest, bet tas ļoti patīk. Vai to varētu nosaukt par Stoholmas sindromu?
Un tieši šajā momentā es izdzēsu to, ko pat negribu likt uz papīra vai klabināt uz tastatūras. Cik tas ir muļķīgi - klāstīt visam internetam savas lietas un saukt pēc, hei, lasi manas problēmas. Vienas no miljarda. Lasi, jo kādam tas interesēs. Jā. Aizgāju no tēmas. Kāda tā bija? Jā. Liekulība rakstot. Bet vai es atklāšu to, ko es gribēju rakstīt? Noooup.

Kaut kāds kopējais dzīves apjukums. Kaut kā sajūta, ka īstu draugu nav. Ir tikai izlādes ieroči, kas izlādē emocijas Tev virsū. Es gribu vieglumu. Es Austrālijā burtiski pāris stundas pirms lidojuma biju uz randiņu ar vienu jauku vīrieti un es sen tā nebiju smējusies, es sen nebiju nejutusi tik lielu dzīves slogu- esi labākā draudzene, atbalsti, dari savu darbu kārtīgi, sasniedz uzņēmuma mērķus, atļauj vīriešiem palikt pa nakti, kaut negribi, esi vienmēr pie savas ģimenes, esi atbalsts. Esi visiem.

Nah. Vienkārši nāh. Sajūta, ka esmu marionete, kur visi rausta un man tas patīk. Bet tad sāk sūdzēties klab.lv, jo kas īsti sapratīs. Kas vēlēsies saprast. Burtiski nav neviena cilvēka, ko es varu iedomāties, kas pa īstam klausītos. Ir tie, kas uzklausa, bet Tu jūti, ka viņiem īstenībā pajāt, klausās, jo labi draugi. Vai tas nav interesants atklājums?

Citreiz man gribās sūdzēties un darit lietas un gribu, lai mani uzklausa un man nav jābaidās par otra cilvēka nodomiem.

Īstenībā WTF?!? Kāpēc manu sirdi ir jāsvaida, vai likt svārstīties. Apmēram sajūta, kas bērnam skatlogā rādīt konfektes un teikt rīt nopirksim. Nākošajā dienā iet un teikt, tomēr nē, konfektes Tev nav veselīgas. Un vakara teikt piedod, tomēr Tu esi pelnījusi, bet veikals jau ir slēgts. Rīt, noteikti rīt. Un Tu kā muļķe tici, un gaidi. Vilies un piedod sakot sev, ka tā ir vienīgā reize. Un teikt it's fine, it's okay. Tad atkal uzrauties sapriecāties un noskumt. Such a wow for me.
Kā sliktā komēdijā.

Nepatīk šāda veida raustīšanās.

Šobrīd ir sajūta, ka dzīvoju divās dāžādās pasaulēs.
1. Ierastā, ar saviem plusiem un mīnusiem, bet no kuras esmu nenormāli pārgurusi
un
2. Jaunā, mazāk stresa un strīdu piesātinātā pasaule.

Apmēram kā katra diena būtu cita dimensija. Bet laika griezumā tomēr seko viena aiz otras ne blakus.

Šobrīd ir sajūta, ka es vienkārši raustu sevi turp un atpakaļ. Un es labi apzinos, ka ilgi šādi nevarēs turpināt. Būs jāizdara izvēle. Šādā gadījumā laiks iet nenormāli lēni.

Varbūt 2017. gads ir jaunu atziņu un meklējumu gads, bet 2018. gads pārmaiņu gads?

Masochism is the practice of seeking pain because it is pleasurable

Īsti nezinu kā pareizi iesākt šo rakstu. Daudz dažādu domu par tēmu.

Pēc visa, kas notiek pēdējā laikā liekas, ka man ir nosliece uz "emocionālo" mazohimsu. Respektīvi, uzvedība un lēmumi, kas tiek veikti ir tendēti uz to, lai veidotos kādi sarežģījumi.

Pie sevis domājot un runājot ar sevi (prāts) saprot, kas būtu pareizākais un efektīvākais veids, lai atrisinātu situāciju ātrāk un bez liekām mocībām.
TOMĒR ir sirds, kas laikam šādās situācijās ņem virsroku. Un ko dara tā? Tā liek līst vēl dziļāk un dziļāk miesā, lai, kad rauj visu ārā, tad ar kauliem.

Mana sirds ir mazohiste un sadiste - mans prāts nespēj cīnīties ar to.

Lūk, šo raksta mans prāts, kamēr sirdi baro ar gumijas lācīšiem.

Tu nepaliec jaunāks.
Vai esi sasniedzis mērķus? Vai tomēr svarīgāks par mērķi ir ceļš uz to? Vai vispār mērķis ir būtisks?

Savā ziņā mērķis padara aklu. Apmēram kā zirgam uzlikt virsū acu klapes.

Manā galvā notiek pretrunas.

Uzliekot mazu īslaicīgu mērķi ir labi.
Bet uzstādīt dzīves mērķi, vai tas ir tas pareizākais? Koncentrējoties uz vienu lietu Tu pazaudē dzīves būtību. Ik dienas skaistumu (un mēs pārsvarā neesam tik garīgi attīstīti, lai netiektos uz stabilitāti - māja, nauda, mašīna, sieva/vīrs utt).

No pieredzes saku.
Izveidojās rutīna (tiecoties uz kaut kādu neredzamu mērķi) Piecelies - darbs - darbs - darbs - darbs - mājas. Un atkārtojam.
Tomēr kad mazliet apstājies un aizdomājies, ka strādājot (pelnot naudu) pazud mazie dzīves daiļumi.

Nesen es atmodos sāku iet ārpus mājas - atklāju par brīvu skaistus koncertus (izrādās, ka tādi ir), darīju gadiem ilgi nedarītas lietas, dzirdēju radio mājas skaņas. Ieraudzīju random kabrioletu sezonas atklāšanu...
Ir daudz brīnumu. Mazu. Priecīgu. Apbrīnojamu. Citādāku. Un to, lai ieraudzītu nevajag daudz - tikai atvērt vai pacelt acis.

Ko es ar to visu gribēju pateikt, nezinu. Mērķis šim rakstam ir bezmērķīgs. Un varbūt tas pat ir labi. :)

Viņa negribēja, lai kāds redz viņu mokāmies. Tā vietā es viņu redzēju mirušu....

Ejot mājās no darba sajutu rudens vēsmu. Ne tikai... Es vispār nezinu ko es gribu ar šo ievadu vispār pateikt.

Gribēju pateikt, ka cilvēkā var iepatikties prāts, domas tik ļoti, ka ir ļoti. Nē. Es nerunāju par iemīlēšanos, patiku utt. Es runāju tiešām tikai par to, kas darās cilvēkam prātā.

Tā sajūtam, kad kāds liek sajūsties tā, kā juties pirms četriem gadiem - skumjas, vientulību, patīkamo mieru un viļņaino sajūtu, kad ej pa ielu un līgojies kādai melodijai līdzi, jo citādāk nevar.

Es šo stāvokli varētu pielīdzināt narkotikām, kad Tu esi kaut kur - ne šeit un tagad. Tu paskaties uz apkārtni citādāk no jauna. Jā. Šodienas vārds ir sajust.

Pilnīgs visums šovakar notiek. Es nezinu kāpēc, bet sovasar ir tāds laiks, kad atceries, uzvedies, domā, kā to darīju agrāk, kā vecā es. Tāda, kura bija bez darba un bez pieaugušo rutīniskajām problēmām. Es, mūzika, vārdi un, un vēlreiz es.

Maļu visu apkārt un tas nozīmē laikam, ka nav īstais laiks piebāst šeit drazas paturēt pie sevis un atcerēties, ka man bija "sajūtas".




Varbūt pat pēdējo reizi.

Pēdējā laikā man licies interesanti, kā vīrieši/sievietes zaudējuši savu nevainību. Jā. Tas skanēja diezgan nepareizi. Bet ja padoma nopietni to cilvēki bieži domā. Kā sacīt jāsaka - pirmo reizi nekad neaizmirst. LAba vai slikta, bet atmiņā paliekoša.
Dzirdot atmiņu stāstus vienu, ko esmu sapratusi ir tas, ka nevienam nav bijis perfekts (filmu scenārija) sekss. Ir cilvēki, kas nožēlo pirmo reizi, ir cilvēki, kas to izdarījuši ķeksīša pēc.

15 gados domu pie sevis, ka tas nav iespējams. Respektīvi, tas notiek ar citiem ne mani. Ka tas ir tik pat neiespējami, kā iemācīties braukt ar velosipēdu (es iemācījos ar to braukt ;)).
Atceroties, kā tas bija varu pateikt, ka nekas īpašs. Jā. Tas nebija nekas īpašs, jo es biju tik satraukta un savā veidā nobijusies, ka emocijas kurām vajadzēja būt bija noliktas maliņā. :D Tas ir diezgan loģiski, tu pakļaujies DAUDZ intīmākam brīdim nekā vienkārši skūpstīties vai mīļoties. Tu esi kā uz baltas lapas uzrakstīs - nav vairs ko noslēpt. Pluss partneris nebija mana mīlestība. Viņš vienkārši bija.

Pēc jaunavības zuduma es viena pati stāvēju ārā, elpoju svaigo gaisu un domāju - es to esmu izdarījusi. Man nebija vārdu "gribu vēl", "es viņu mīlu" vai "ko viņš par mani domā". Bija tikai egocentriskais ES palicis un pētošas sajūtas, vai esmu mainījusies.
Ja tā aizdomājās par to vai ar šī brīža attieksmi un zināšanām būtu citādāk, hell yea, būtu citādāk. Bet es nenožēloju, ka es tieši ar to cilvēku,tieši tajā laikā, tieši tajā vietā, tieši ar to mūziku zaudēju savu naivumu un meitenībās pērli. (Tas skan smieklīgi)

Jeb kurā gadījumā viss notiek kā tam jānotiek.


Un tātad... Kā Tu zaudēji nevainību...

Psc prāts.

Kaut kas ar smadzenēm ne tā darbojas. Laikam pēc Jāņu laiks.
Kaut kas ne tā, kaut kas ne tā. Kaut kas.

Tātad turpinājums, jo mammas mājās man palikās garlaicīgi.

Paliku pie Personas 4....

Persona, kas man mīļa savā ziņā mūžam būs. Viens no retajiem cilvēkiem, kas no manis NEKAD nav neko prasījis vai pieprasījis. Arī no sākta gala pieņēmis mani tāda kāda es esmu. 5 gadu laikā esmu darījusi daudz ko viņš nav pelnījis, bet viņš vienmēr bijis blakus, kad visvairāk vajag. Jā tas nu ir viņš, ar kuru es piedzīvoju lauku romantiku. Tieši šodien es satiku viņu un jā, pasakot, ka liekos sveša apmīļoju to un teicu, ka redz, neesmu. :)
Viena no dziesmām, kas man tiešām tikai un vienīgi saistās ar šo personu ir WHITE APPLE TREE - SNOWFLAKE http://www.youtube.com/watch?v=G2xVaqA5h5o . Ar šo dziesmu ir tā, ka ir skumjas un vienmēr gribās uzrakstīt, kad izdzirdu.
Otra dziesma saistās ar filmu vakariem un vispār dejošanu. Respektīvi visu, kas ir noticis ar šo personu pēdējā laikā (bez padziļinātiem komentāriem) IMAGINE DRAGONS - RADIOACTIVE http://www.youtube.com/watch?v=ktvTqknDobU . Jā. gan jau ir vēl, bet pašreiz šīs ir tās spēcīgākās.

Persona 5.

Draudzene, ko maziņu nevarēju ciest tikai tāpēc, ka bija izlutināta. Nav ko tur daudz stāstīt, smiekli. Viena no dziesmām ,aks saistās ir mūsu uga čaka Blue Swede - Hooked On A Feeling http://www.youtube.com/watch?v=Bo-qweh7nbQ . un otra ir tā, ar ko viņa sāka klausīties kaut ko pa manai gaumei, respektīvi, kad viņa atnāca uz dark side. :D Papa Roach - Last Resort http://www.youtube.com/watch?v=j0lSpNtjPM8 .

Persona 6.

Ir persona ar ko es esmu jau gandrīz 2 gadus. Jā. sasniegums man. Bet arī par šo cilvēciņu esmu rakstījusi tik daudz, ka nav vērts atkārtoties. Varu tik dziesmas ielikt. :)

The White Stripes | I Just Don't Know What to Do With Myself http://www.youtube.com/watch?v=1_RZAGnFcI4
Deftones - Change (In The House Of Flies) http://www.youtube.com/watch?v=WPpDyIJdasg
u.c.

Protams, ir vēl cilvēki, kas man palīdzēja dzīvi padarīt labāku vai sliktāku, bet nu ko var teikt. Šo. mūzikas daļu es pabeidzu. Turpināsim ar citām pārdomām par mūziku. :):):)

Izdomāju, ka mūziku citreiz sev arī jāatgādina un lietas, kas palīdz mīlēt mūziku vairāk. Tā kā neesmu speciāliste šajā jomā, tad varu pateikt tikai to, kas un kāpēc man šīs dziesmas patīk.

Bet pirmais ieraksts par dziesmām ir diezgan tematisks.
Tēma: "Es Tevi un notikumus ar Tevi atceros caur dziesmām"

Kāpēc šāda tēma? Katram ir reizes, kad klausies kādu dziesmu un nevari sasaistīt ne ar vienu citu tikai konkrēto cilvēku. Lūk. Tas ir vienkāršs iemesls.
Iespējams, ka liksies čomu būšana būs un pareizi arī liekas. :D Tomēr ir arī draugi, mīļi, loloti draugi, kas iepinušies dziesās.

Sāksim.

Persona 1.

Šajā blogā tik bieži pieminētā, viens no iemesliem, kāpēc blogs tapa. Manuprāt. Labi, īsti neatceros, bet daudz pieminētais noteikti.Pirmā mīlestība, pirmā zāle, pirmā Rīga, galu galā. Rīga, kad es to no sirds iemīlēju. Attiecības bez attiecībām, alkohols un salūzusi sirds. Noteikti labas atmiņas.
Ar šo personu iemīlēju džezu. To ģitāras skaņu, kas aizved visumā.
Atceros reizi, kad biju Spīķeros un gaidīju, kad darbu beigs. Visa koncertzāl mums diviem un uz skaļo MIKA - GRACE KELLY
http://www.youtube.com/watch?v=EaEPCsQ4608
Tāds pozitīvisms un pirmo reiz sajutos tik īpaša. VIP statusā.

Dziesma par ko iesāpās sirds ik palaiku ir JOHNNY CASH - HURT
http://www.youtube.com/watch?v=o22eIJDtKho . Šī dziesma tika speciāli man spēlēta un arī iemācīta vakaram, akad mani uzveda naktī Mežciemā uz jumta. Skaistākais skats, skaistāka roze, skaistākā sajūtā līdz šim brīdim.Eh. un vēlāk vn\ienkārši nāve dzirdēt šo dziesmu. [skumjā nots]

Bet, hei, hei, hei. Jāatdzīvojās.
Dziesma, kas saistās ar šo personu un neliek mieru, kad dzirdu. Burtiski nepatīk viņa. ir... ALOE BLACC - I NEED A DOLLOR http://www.youtube.com/watch?v=iR6oYX1D-0w . Tik izteikts viņa gaumē. Pārāk.


Persona 2.

Runājot par šo personu vēl tagad mīļš un jauks cilvēks liekas, kas ar oriģinālajām lietām, tekstiem un izdarībām man vienmēr uzlabojis garīgo. Oficiāli labākais pirmais randiņš ever, kas man ir bijis. Es uzdāvinu putukējumu, dzeram tēju, kas man ļoti garšo un viņam nē. Un kā gala efektīvākais variants - krūts pīrsinga duršana. Fuck yea. :D
Izteikts jūras braucējs, kas NEKAD nav aizmirsis par mani. Un spēj mani nodirst, bet tajā pašā laikā samīļot. Cilvēks, kuru es varu uzskatīt draugu uz mūžu, kaut ar mazu kontaktēšanos. un un un NOTEIKTI Simpsoni!!!!! Cik daudz sēriju kopā noskatīts. Dziesma ar kuru atceros ORGY - BLUE MONDAY http://www.youtube.com/watch?v=MAt9QTmVc7Q . Kā arī HURT - WONDERFUL LIFE http://www.youtube.com/watch?v=7TttjeXZYE8 . Kāpēc šī? Es pat īsti nezinu, bet ļoti viņa man patīk. Varbūt no tiem laikiem, kad Depiņā spēlējām riču-raču. Varbūt no smieklīgajām un mīlīgajām naktīm vai vnk viņa saistījās ar viņu un bija populāra tad. :D Kas to lai zin...

Persona 3.

O... Man nav pat ko daudz teikt, pēdējā laikā cilvēks, kas ir uz viena viļņa ar mani. Pēdējā laikā, Visu LKK laiku, kā sākām 2010. gada oktobrī, tā vēl turpinam. Vienkārši pārsmieties var kad sāk ganksta rep taisīt. :D:D:D Pālis ir māsa. :D
THE CLASH - SHOULD I STAY OR SHOULD I GO http://www.youtube.com/watch?v=RK34uNGvMbs . Šī ir tā dziesma, kad saprot, ka nu laikam ir jāiet mājās. Kā arī pēdējā klasika ir [īsāk sakot] GLOOOORIĀĀĀĀ http://www.youtube.com/watch?v=85-ZeG6hwp4 .
Cik daudz dusmu, smieklu, asaru utt nav būts. Vnk fuck you pasaule mēs ejam ballēt. :D \m/

Persona 4.

Kā dažs labs teiktu mans Džeikobs. Ar viņu negribu, bet bez viņa ar nevaru. Vienmēr interesē viņa dzīve, interesē viņš, sava veida mīlestība tur ir. Lai būtu interesantāk turpināšu citā rakstā.

Ar labu nakti manu saldi drūm smieklīgo pasaulīt. Caur dziesmu es dzīvoju Tevi. [cik banāli]

Kas skaitās mājās? Māju sajūta?
Hm, šodien man par to lika aidomāties, respektīvi ietrieca manu sirdi tieši asfaltā un paspārdīja ar kāju.
Liekas, ka es esmu ģimenē tā melnā ave. Melna ar pelēkām spalvām. Dzirdot visu sacīto. Visu, visu, ko man teica, sajūtos maigi sakot ļoti slikti. Es esmu tā, kas ģimeni uzskata par kko nenozīmīgu. Es esmu tas objekts, kas neiederās. Citējot:"Tu vienmēr esi bijusi citādāka, Tev mājas nenozīmē neko". Jā. Kā var saprast terminu mājas, kad es pa īstam nekur neesmu tās izjutusi. un tagad, tieši tagad, kad atradusi vietu bez strīdiem un saspringuma... Vai tas ir nosodāms, ka nevēlos doties uz vietu, kur visi jūtas nelaimīgi. Kādas tur māju sajūtas. Kaut uzskatīju un uzskatu[?] Uzskatu? Par mājām.
Pirmājās mājās jeb dzimtās mājas tēvs mani izdzina. Tēvs.
OTrās mājās es īsti gribēta ar nebiju. Kaut biju pieķērusies ar visu sirdi. Un pārējās vietas pat jēgas nav minēt.

Tas ir viens. Otrs. Vai tiešām es esmu tik slikta māsa, meita utt? Vai tiešām?
Es pat visu, kas darās manā galvā nevaru izlikt. nevaru.

Lielākais, mazākais, kaut kas ir tas, ka radās sajūta, vai tiešām mani atgrūž mana tēva plauktā? Tik pat egoistisku? Jā. ir tur daļa egoisma. Negribu strīdus, asaras, bet vai tad es neesmu pelnījusi vietu kā glābiņu, kas tagad man ir?

Hā. Šodien tik pretīgs un sāpīgs likās vārds "Baiba". Pirmo reizi ienīdu to, ka tā mani sauc, ka ir tāds vārds un ar visu to, kas esmu es vai to, kas ir viss man apkārt.
Fuck it. Nespēju izskaidrot. Pat ne sevi. Tikai uzzliekot tikai stiklainās acis un viss.

Duncis un viss.

Mainoties un pierasot sev pārmaiņas sajūtas veido vienu lielu peļķi kosmosā. Jā, jā. Neko. Bezpalīdzību un bezgalību. Varbūt nav tik traki, tomēr tas, ko es noskaidroju un tas, kas paliek pie manis ir kaut kādas stikla lauskas. Daru nepareizi pareizo ar rezultātu tiecoties un sirds un prāta kompromisu, bet rezultāta, lūk. Te es esmu - kaila ar apģērbu mugurā.
Skatos uz skype un ceru, ka tas mani glābs, bet reāli, ka mirt vajadzīgs glābt otru piektdienā, sestdienā un svētdienā, tam ir domātas darba dienas, kad cilvēce jau tā ir drūma un pelēko pelnu ģīmi ieurbušies ikdienas sudraba caurulē, kas nomesta uz 15. autobusa pieturā.

Aiz jaukiem momentiem un harmonijas izjūtām parādās uzreiz sirēnu kliedzieni, kas ieved klintīs un liek pakārties aiz aut asa un nepatīkama.

Jā. jā. Man patīk savā ziņā šī sajūta, ka Tu gaidi kaut ko. Nesagaidīsi, ka pārplāno dzīvi, vai arī domā, kā būtu, ja būtu. Jā. Tā ir patīkama smeldze, bet tajā pašā laikā graujoša sajūta, ko Tu tikai indē savu prātu un asinis. Nepārtraukti pārdozējot domas spriedumus un to, kas Tu esi un gribi būt. Nonākot tikai pie secinājumiem, es esmu nekas un Es gribu būt nekas. Negribu palikt vēsturē. Gribu būt līķis, kas noslepkavots un sabiedrības sašutumā paspriestā slepkavība, kas parādoties jaunām ziņām kļūs par what ever... Es gribu būt nekas. Tik ļoti, lai aizmirst mani.

Jā. jā. pārspīlēju. Bet galarezultātā nonākam pie tā paša secinājuma. Gribu būt es it nekas priekš pelēkās sabiedrības. Negribu kaut kam kaut kas, lai sāpinātu un spēlētu ikdienu kā klauns uz degošās virves.

Jā. jā. Nesaprotu pati sevi. Un tas ir tikai normāli, kas savos 21 saprot sevi. [Lielākā daļa] Bet es mirkstu klab.lv neīstajā papīrā, jo nav nācies atrast kaut ko tādu uz kā izlādēties. Gudri, droši, jā, jā... Bet nožēlojami. Nožēlojamas lieta esmu es, esi Tu, esam mēs uz plaukta sēžot.

Es esmu ledus klucis globālajā sasilšanā, par mani cīnās, bet neaizdomājas neko vairāk un ar laiku tāpat nāksies izkust. Agrāk vai vēlāk.

Jā. Agrāk likās, ka biju laimīgākā, bet atgriežoties agrākajās sajūtās sapratu, ka ne Tuvu tam un ne tuvu tam es esmu bijusi laimīga šo laiku. Es nedomāju tik daudz. Cilvēki palīdz nedomāt, nesajukt savos labirintos.

Ir, ir laimīgi brīži. Kā jau esmu pieminējusi, es neesmu vientuļā man ir tikai vientuļi brīži, lūk, šis nav. Domājāt citādāk, nekā. Tas ir vienkārši vieglākais kā pateikt ko es jūtu, lai sabiedrība saprot un ne, nē. Es esmu tikai sava sabiedrība tagad, mani nevajadzētu saprast. Bet redz, ka cilvēks ir dulls būtnis un izliekas, ka saprot, lai tikai ātrāk padarītu savu sociālo pašnāvību...

Dulls būtnis... Tas ir viss.

Šis sapnis mani nenormāli izsita no sliedēm.
Sapņoju, ka ar vilcienu atbrauc M. no kaut kurienes. Man bija jau kādi 26 gadi. Respektīvi piecus gadus vēlāk nekā tas ir tagad. Sēžam skatāmies uz vecmodīgo vilcienu ar tādiem, kā zirga vagoniem. Skatāmies - es, Sintija, otra Sintija un Dainis. Un M. kko sāk runāt ar mums tā kā ceļu jautā vai kkā tā. Un beigās nonāk, ka viņš mani atpazīst. Ar piebildi "Daudz ko biju aizmirsis". Un kāds viņam piedāvāja ābolu un es teicu, ka viņš ir alerģisks pret kkādu vielu ābolā. Un viņš tā skatījās, ka es pat nezinu. Viņš atcerētos, censtos izprast. Un es sevī jūtu, ka kkas manī tajā visā moka.
Labāk būtu aizgājis no manas dzīves vispār.
Sapnis turpinājās mājā vai dzīvoklī. Īsti nevarēja saprast. Bet M. ar tur bija. Tad aizgāja runa par gadiem. Un cik viņam bija, kad mani satika. 60!!! Es šokā, ka es iemīlēju tāda vecuma vīrieti un joprojām kkas tur ir. Nākošajā momentā skatos spogulī un lūkojos, kāda es esmu un domāju, kāpēc viņš uzradās tieši tad, kad viņam nevajadzētu uzrakstīt, jo manā dzīvē ir cits - mīlēts vīrietis, ar kuru ir drošības un stabilitātes sajūta.
Pēc kāda brīža esam ārā un taisos iekšā kad viņš savai apkalpotajai (vecai sievietei ap 50)saka, lai pasauc mūs. Un iepriekš es dzirdēju, ka viņš man grib atpirkt kkādu biznesu.
Un kalpone saukdama mani izskatās norūpējusies un es viņai jautāju - "Viņš grasās mani nopirkt, ja?" un viņa gaidot kādu laiku atbildi, pamāj ar galvu. Tā lūk sapnis beidzās, bet sajūtas jā - ka M. vienmēr, lai kādā vecumā būtu būs pirmā mīlestība, kura atgriežoties varētu sajaukt visu dzīves ritējumu.

Skola pabeigta. tad sanāk, ka arī savus tekstus - smieklīgos, bēdīgos, dusmīgos un bērnišķīgos esmu jau rakstījusi tik ilgi.
Šo laiku apdomājot saprotu, ka es esmu nenoteiksme.
Nenoteiksme visur. Tur šur it nekur.

Katra diena ir bijusi citādāka. Varbūt vajadzēja kaut ko citādāk darīt. Varbūt kaut ko nemaz nevajadzēja darīt, bet atskatoties atpakaļ. Neviens iznākums nebūtu šāds. Ar atkal satikšanos, jaunu draudzību, kaislībām un smieklīgākajām situācijām.

Bet nu domāju, ka tagad tas būs vēl dubultā. Un kā ta citādāk - auna daba - auna izgājieni.

http://www.youtube.com/watch?v=6T-7S02-RJk

Dīvaina sajūta, ka Tu pret kko pārāk tuvu stāvošu varētu just kaut 1% vairāk par ...

Domāju, ka es tikai turu pie diedziņiem, tomēr mani arī kāds nepārtraukti rausta. Gandrīz 99% varu apgalvot, ka neapzināti, tomēr rausta.
Stulba apziņa, ka nespēj vienkārši atvadīties no cilvēka un palaist dzīve. Tikko domā, ka palaidīsi, tā kāds atkal sasien mezglā ai arī pats salabo, lai diedziņu turētu abās pusēs. Diemžēl šādā gadījumā neviens nav vinnētājs. Abos gadījumos vieni vienīgi zaudējumi.

Vakar nakt - ap divpadsmitiem. Mums trīs cilvēkiem sākās neaprakstāma nostaļģija par to, kas ko agrāk klausījās un kuras bija tās grupas , kas savā ziņā izveidoja mūs un mūsu attieksmi.
Un tad man bija nepārvarama vēlme ielikt tās grupas un dziesmas, kas nu bija tas ar ko es sāku klausīties tieši šādu mūziku, kādu klausos tagad.
Kā smējāmies, mēs laikam esam vēl pēdējie kasešu bērni. :D Vēlu agrie deviņdesmitie. :)

Sākšu ar grupu, kuru enerģija maziņai fascinēja.
Limp Bizkit. Viena no mīļākajām dziesmām bija "Eat YOu Alive"
Nenormāi patika. Vakar noklausījos un bija tādas atmiņas un emociju uzplūds.
http://www.youtube.com/watch?v=Cb24kLd459Y&list=HL1354539220&index=24
http://www.youtube.com/watch?v=Dn8vzTsnPps

HIM. Tā bija bērnības mīļākā grupa, jo nu tak Ville Valo bija vnk wow.
http://www.youtube.com/watch?v=FVcfCHmoCvM
http://www.youtube.com/watch?v=IPrKLqNAsSY

Red Hot Chili Papper. Grupa patika tāpēc, ka atgādināja brāli, nezinu, ka pilnīgi nekāda sakara, bet nu vēl tagad skaitās man sirdī mīļa grupa.
http://www.youtube.com/watch?v=lwlogyj7nFE
http://www.youtube.com/watch?v=0kT5w27YxyI

AFI. Kkas smagāks, bet patīk ka viņi nepārtraukti mainās. Komerciāli, kā pārējie, bet tomēr savi.
http://www.youtube.com/watch?v=1Yzu-4kJg6g
http://www.youtube.com/watch?v=BguZZ3rGKe0

POD. Kas var būt labāks. atceros, ka man likās vnk WOW dziesma.
http://www.youtube.com/watch?v=LOESyEljmFE

Citreiz es tiešām nesaprotu, kāpēc es gaudoju.

Bet kāpēc nevarētu būt normāla cilvēka smadzenes. Kāpēc?

Liels, mazs, vidējs.
Ko? It neko.

Bullshits? Jā. Bet tā lūk jūtās manas smadzenes šodien.
Izmisīgi vēlās sakārtot bardaku savās kartona čupās.

Ja es kko darītu citādāk viss būtu citādāk, bet citādāk jau izdarīt vairs nemaz nevar.
Vai es vispār darītu kko pretēji izdarītajam.?

Morālā poha. Tā saucamā.
Es egoistiskā.
Es gribu tikai sev un visu - pilnīgi visu, un nedot nekā pretī.

Atbrīvot arī nevienu nespēju. Kā tad es varētu kko citam atdot.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka es cilvēkiem daudz dodu, bet beigās izrādās cik tomēr maz. Es ņemu. Esmu savtīga. Es esmu.

Tik daudz cilvēku varētu vaļā laist. Es varētu vergot sev?
Pirms es kko saku, labāk neteikt neko. Un pēc nekā neteikšanas arī neteikt. tieši to neko.

Ai, vienkārši izgrūst no sevis šodien vēlos šaubas, ilūziju, ļaunumu, skaudību, neuzticību un liekvārdību. Sasiet to visu ar diedziņu iesaiņot konservu bundžā un aizlidināt uz Mofisu.



---------------------------------------------------
I would never promise to
I will never follow you
I will never bother you
Never say a word again
I will crawl away for good

I will move away from here
You won't be afraid of fear
No thought was put into this
I always knew it would come to this
Things have never been so swell
And I have never failed to fail

Pain
Pain
Pain
You know you're right
You know you're right
You know you're right

It's so warm and calm inside
I no longer have to hide
There's talk about someone else
Steaming, soon begins to melt
Nothin' really bothers her
She just wants to love herself

I will move away from here
You won't be afraid of fear
No thought was put into this
I always knew it'd come to this
Things have never been so swell
And I have never failed to fail

Pain
Pain
Pain
Pain
Pain
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know you're right
You know your rights
You know your rights
You know your rights