skely_fly

Pēdējā laikā man licies interesanti, kā vīrieši/sievietes zaudējuši savu nevainību. Jā. Tas skanēja diezgan nepareizi. Bet ja padoma nopietni to cilvēki bieži domā. Kā sacīt jāsaka - pirmo reizi nekad neaizmirst. LAba vai slikta, bet atmiņā paliekoša.
Dzirdot atmiņu stāstus vienu, ko esmu sapratusi ir tas, ka nevienam nav bijis perfekts (filmu scenārija) sekss. Ir cilvēki, kas nožēlo pirmo reizi, ir cilvēki, kas to izdarījuši ķeksīša pēc.

15 gados domu pie sevis, ka tas nav iespējams. Respektīvi, tas notiek ar citiem ne mani. Ka tas ir tik pat neiespējami, kā iemācīties braukt ar velosipēdu (es iemācījos ar to braukt ;)).
Atceroties, kā tas bija varu pateikt, ka nekas īpašs. Jā. Tas nebija nekas īpašs, jo es biju tik satraukta un savā veidā nobijusies, ka emocijas kurām vajadzēja būt bija noliktas maliņā. :D Tas ir diezgan loģiski, tu pakļaujies DAUDZ intīmākam brīdim nekā vienkārši skūpstīties vai mīļoties. Tu esi kā uz baltas lapas uzrakstīs - nav vairs ko noslēpt. Pluss partneris nebija mana mīlestība. Viņš vienkārši bija.

Pēc jaunavības zuduma es viena pati stāvēju ārā, elpoju svaigo gaisu un domāju - es to esmu izdarījusi. Man nebija vārdu "gribu vēl", "es viņu mīlu" vai "ko viņš par mani domā". Bija tikai egocentriskais ES palicis un pētošas sajūtas, vai esmu mainījusies.
Ja tā aizdomājās par to vai ar šī brīža attieksmi un zināšanām būtu citādāk, hell yea, būtu citādāk. Bet es nenožēloju, ka es tieši ar to cilvēku,tieši tajā laikā, tieši tajā vietā, tieši ar to mūziku zaudēju savu naivumu un meitenībās pērli. (Tas skan smieklīgi)

Jeb kurā gadījumā viss notiek kā tam jānotiek.


Un tātad... Kā Tu zaudēji nevainību...