Skumjums un lietus kritienā uz debesīm...
Posted on 2013.02.16 at 19:32Garastāvoklis::
confused
Mainoties un pierasot sev pārmaiņas sajūtas veido vienu lielu peļķi kosmosā. Jā, jā. Neko. Bezpalīdzību un bezgalību. Varbūt nav tik traki, tomēr tas, ko es noskaidroju un tas, kas paliek pie manis ir kaut kādas stikla lauskas. Daru nepareizi pareizo ar rezultātu tiecoties un sirds un prāta kompromisu, bet rezultāta, lūk. Te es esmu - kaila ar apģērbu mugurā.
Skatos uz skype un ceru, ka tas mani glābs, bet reāli, ka mirt vajadzīgs glābt otru piektdienā, sestdienā un svētdienā, tam ir domātas darba dienas, kad cilvēce jau tā ir drūma un pelēko pelnu ģīmi ieurbušies ikdienas sudraba caurulē, kas nomesta uz 15. autobusa pieturā.
Aiz jaukiem momentiem un harmonijas izjūtām parādās uzreiz sirēnu kliedzieni, kas ieved klintīs un liek pakārties aiz aut asa un nepatīkama.
Jā. jā. Man patīk savā ziņā šī sajūta, ka Tu gaidi kaut ko. Nesagaidīsi, ka pārplāno dzīvi, vai arī domā, kā būtu, ja būtu. Jā. Tā ir patīkama smeldze, bet tajā pašā laikā graujoša sajūta, ko Tu tikai indē savu prātu un asinis. Nepārtraukti pārdozējot domas spriedumus un to, kas Tu esi un gribi būt. Nonākot tikai pie secinājumiem, es esmu nekas un Es gribu būt nekas. Negribu palikt vēsturē. Gribu būt līķis, kas noslepkavots un sabiedrības sašutumā paspriestā slepkavība, kas parādoties jaunām ziņām kļūs par what ever... Es gribu būt nekas. Tik ļoti, lai aizmirst mani.
Jā. jā. pārspīlēju. Bet galarezultātā nonākam pie tā paša secinājuma. Gribu būt es it nekas priekš pelēkās sabiedrības. Negribu kaut kam kaut kas, lai sāpinātu un spēlētu ikdienu kā klauns uz degošās virves.
Jā. jā. Nesaprotu pati sevi. Un tas ir tikai normāli, kas savos 21 saprot sevi. [Lielākā daļa] Bet es mirkstu klab.lv neīstajā papīrā, jo nav nācies atrast kaut ko tādu uz kā izlādēties. Gudri, droši, jā, jā... Bet nožēlojami. Nožēlojamas lieta esmu es, esi Tu, esam mēs uz plaukta sēžot.
Es esmu ledus klucis globālajā sasilšanā, par mani cīnās, bet neaizdomājas neko vairāk un ar laiku tāpat nāksies izkust. Agrāk vai vēlāk.
Jā. Agrāk likās, ka biju laimīgākā, bet atgriežoties agrākajās sajūtās sapratu, ka ne Tuvu tam un ne tuvu tam es esmu bijusi laimīga šo laiku. Es nedomāju tik daudz. Cilvēki palīdz nedomāt, nesajukt savos labirintos.
Ir, ir laimīgi brīži. Kā jau esmu pieminējusi, es neesmu vientuļā man ir tikai vientuļi brīži, lūk, šis nav. Domājāt citādāk, nekā. Tas ir vienkārši vieglākais kā pateikt ko es jūtu, lai sabiedrība saprot un ne, nē. Es esmu tikai sava sabiedrība tagad, mani nevajadzētu saprast. Bet redz, ka cilvēks ir dulls būtnis un izliekas, ka saprot, lai tikai ātrāk padarītu savu sociālo pašnāvību...
Dulls būtnis... Tas ir viss.
Skatos uz skype un ceru, ka tas mani glābs, bet reāli, ka mirt vajadzīgs glābt otru piektdienā, sestdienā un svētdienā, tam ir domātas darba dienas, kad cilvēce jau tā ir drūma un pelēko pelnu ģīmi ieurbušies ikdienas sudraba caurulē, kas nomesta uz 15. autobusa pieturā.
Aiz jaukiem momentiem un harmonijas izjūtām parādās uzreiz sirēnu kliedzieni, kas ieved klintīs un liek pakārties aiz aut asa un nepatīkama.
Jā. jā. Man patīk savā ziņā šī sajūta, ka Tu gaidi kaut ko. Nesagaidīsi, ka pārplāno dzīvi, vai arī domā, kā būtu, ja būtu. Jā. Tā ir patīkama smeldze, bet tajā pašā laikā graujoša sajūta, ko Tu tikai indē savu prātu un asinis. Nepārtraukti pārdozējot domas spriedumus un to, kas Tu esi un gribi būt. Nonākot tikai pie secinājumiem, es esmu nekas un Es gribu būt nekas. Negribu palikt vēsturē. Gribu būt līķis, kas noslepkavots un sabiedrības sašutumā paspriestā slepkavība, kas parādoties jaunām ziņām kļūs par what ever... Es gribu būt nekas. Tik ļoti, lai aizmirst mani.
Jā. jā. pārspīlēju. Bet galarezultātā nonākam pie tā paša secinājuma. Gribu būt es it nekas priekš pelēkās sabiedrības. Negribu kaut kam kaut kas, lai sāpinātu un spēlētu ikdienu kā klauns uz degošās virves.
Jā. jā. Nesaprotu pati sevi. Un tas ir tikai normāli, kas savos 21 saprot sevi. [Lielākā daļa] Bet es mirkstu klab.lv neīstajā papīrā, jo nav nācies atrast kaut ko tādu uz kā izlādēties. Gudri, droši, jā, jā... Bet nožēlojami. Nožēlojamas lieta esmu es, esi Tu, esam mēs uz plaukta sēžot.
Es esmu ledus klucis globālajā sasilšanā, par mani cīnās, bet neaizdomājas neko vairāk un ar laiku tāpat nāksies izkust. Agrāk vai vēlāk.
Jā. Agrāk likās, ka biju laimīgākā, bet atgriežoties agrākajās sajūtās sapratu, ka ne Tuvu tam un ne tuvu tam es esmu bijusi laimīga šo laiku. Es nedomāju tik daudz. Cilvēki palīdz nedomāt, nesajukt savos labirintos.
Ir, ir laimīgi brīži. Kā jau esmu pieminējusi, es neesmu vientuļā man ir tikai vientuļi brīži, lūk, šis nav. Domājāt citādāk, nekā. Tas ir vienkārši vieglākais kā pateikt ko es jūtu, lai sabiedrība saprot un ne, nē. Es esmu tikai sava sabiedrība tagad, mani nevajadzētu saprast. Bet redz, ka cilvēks ir dulls būtnis un izliekas, ka saprot, lai tikai ātrāk padarītu savu sociālo pašnāvību...
Dulls būtnis... Tas ir viss.