Es gribēju.
Posted by![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
skely_fly on 2017.11.13 at 22:45Es gribēju rakstīt daudz vēstules. Un es to nedaru, jo man tā iedvesma uz to beidzās apmēram pēc dziesmas.
Mana papīra klade, mana papīra dienasgrāmata. Viņa ir gandrīz pilna. Pēkšņi. Īstenībā šī, jau otrā, dienasgrāmata ir kā terapija.
Man liekas, ka pašreiz man ir pārāk daudz lieku un muļķīgu stresu, par darbu, ko vajadzētu pamest, bet tas ļoti patīk. Vai to varētu nosaukt par Stoholmas sindromu?
Un tieši šajā momentā es izdzēsu to, ko pat negribu likt uz papīra vai klabināt uz tastatūras. Cik tas ir muļķīgi - klāstīt visam internetam savas lietas un saukt pēc, hei, lasi manas problēmas. Vienas no miljarda. Lasi, jo kādam tas interesēs. Jā. Aizgāju no tēmas. Kāda tā bija? Jā. Liekulība rakstot. Bet vai es atklāšu to, ko es gribēju rakstīt? Noooup.
Kaut kāds kopējais dzīves apjukums. Kaut kā sajūta, ka īstu draugu nav. Ir tikai izlādes ieroči, kas izlādē emocijas Tev virsū. Es gribu vieglumu. Es Austrālijā burtiski pāris stundas pirms lidojuma biju uz randiņu ar vienu jauku vīrieti un es sen tā nebiju smējusies, es sen nebiju nejutusi tik lielu dzīves slogu- esi labākā draudzene, atbalsti, dari savu darbu kārtīgi, sasniedz uzņēmuma mērķus, atļauj vīriešiem palikt pa nakti, kaut negribi, esi vienmēr pie savas ģimenes, esi atbalsts. Esi visiem.
Nah. Vienkārši nāh. Sajūta, ka esmu marionete, kur visi rausta un man tas patīk. Bet tad sāk sūdzēties klab.lv, jo kas īsti sapratīs. Kas vēlēsies saprast. Burtiski nav neviena cilvēka, ko es varu iedomāties, kas pa īstam klausītos. Ir tie, kas uzklausa, bet Tu jūti, ka viņiem īstenībā pajāt, klausās, jo labi draugi. Vai tas nav interesants atklājums?
Citreiz man gribās sūdzēties un darit lietas un gribu, lai mani uzklausa un man nav jābaidās par otra cilvēka nodomiem.
Īstenībā WTF?!? Kāpēc manu sirdi ir jāsvaida, vai likt svārstīties. Apmēram sajūta, kas bērnam skatlogā rādīt konfektes un teikt rīt nopirksim. Nākošajā dienā iet un teikt, tomēr nē, konfektes Tev nav veselīgas. Un vakara teikt piedod, tomēr Tu esi pelnījusi, bet veikals jau ir slēgts. Rīt, noteikti rīt. Un Tu kā muļķe tici, un gaidi. Vilies un piedod sakot sev, ka tā ir vienīgā reize. Un teikt it's fine, it's okay. Tad atkal uzrauties sapriecāties un noskumt. Such a wow for me.
Kā sliktā komēdijā.
Nepatīk šāda veida raustīšanās.
Mana papīra klade, mana papīra dienasgrāmata. Viņa ir gandrīz pilna. Pēkšņi. Īstenībā šī, jau otrā, dienasgrāmata ir kā terapija.
Man liekas, ka pašreiz man ir pārāk daudz lieku un muļķīgu stresu, par darbu, ko vajadzētu pamest, bet tas ļoti patīk. Vai to varētu nosaukt par Stoholmas sindromu?
Un tieši šajā momentā es izdzēsu to, ko pat negribu likt uz papīra vai klabināt uz tastatūras. Cik tas ir muļķīgi - klāstīt visam internetam savas lietas un saukt pēc, hei, lasi manas problēmas. Vienas no miljarda. Lasi, jo kādam tas interesēs. Jā. Aizgāju no tēmas. Kāda tā bija? Jā. Liekulība rakstot. Bet vai es atklāšu to, ko es gribēju rakstīt? Noooup.
Kaut kāds kopējais dzīves apjukums. Kaut kā sajūta, ka īstu draugu nav. Ir tikai izlādes ieroči, kas izlādē emocijas Tev virsū. Es gribu vieglumu. Es Austrālijā burtiski pāris stundas pirms lidojuma biju uz randiņu ar vienu jauku vīrieti un es sen tā nebiju smējusies, es sen nebiju nejutusi tik lielu dzīves slogu- esi labākā draudzene, atbalsti, dari savu darbu kārtīgi, sasniedz uzņēmuma mērķus, atļauj vīriešiem palikt pa nakti, kaut negribi, esi vienmēr pie savas ģimenes, esi atbalsts. Esi visiem.
Nah. Vienkārši nāh. Sajūta, ka esmu marionete, kur visi rausta un man tas patīk. Bet tad sāk sūdzēties klab.lv, jo kas īsti sapratīs. Kas vēlēsies saprast. Burtiski nav neviena cilvēka, ko es varu iedomāties, kas pa īstam klausītos. Ir tie, kas uzklausa, bet Tu jūti, ka viņiem īstenībā pajāt, klausās, jo labi draugi. Vai tas nav interesants atklājums?
Citreiz man gribās sūdzēties un darit lietas un gribu, lai mani uzklausa un man nav jābaidās par otra cilvēka nodomiem.
Īstenībā WTF?!? Kāpēc manu sirdi ir jāsvaida, vai likt svārstīties. Apmēram sajūta, kas bērnam skatlogā rādīt konfektes un teikt rīt nopirksim. Nākošajā dienā iet un teikt, tomēr nē, konfektes Tev nav veselīgas. Un vakara teikt piedod, tomēr Tu esi pelnījusi, bet veikals jau ir slēgts. Rīt, noteikti rīt. Un Tu kā muļķe tici, un gaidi. Vilies un piedod sakot sev, ka tā ir vienīgā reize. Un teikt it's fine, it's okay. Tad atkal uzrauties sapriecāties un noskumt. Such a wow for me.
Kā sliktā komēdijā.
Nepatīk šāda veida raustīšanās.