annāputra ([info]sivns_sniegaa) rakstīja,
@ 2010-01-11 22:41:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
ikonostass
Kad manā bērnībā vecāki strādāja pie Ainažu baznīcas restarācijas, es kaut kur turpat dzīvojos sētiņā un man uzkrita ikonostass. Tas ir tā svētbilžu siena, kas pareizticīgo baznīcās pie altāra.

Tas no šodienas sarunas ar vecākiem par reliģijām un viņu secinājumiem par to, no kurienes tas, kas no manis ir sanācis. par reliģiju un arhitektūru.
un vēl, klausoties visādos tēva argumentos, man palika tik žēl, tik žēl par visiem tiem aizspriedumiem, nepatiesībām un saklausītajiem institucionalizētajiem rāmjiem, kas cilvēkiem neļauj redzēt, cik satriecoši ir pazīt Dievu. par neiedziļināšanos un dzīvošanu ar kaut kur dzirdētām "patiesībām".
un vēl žēl, ka neviens vairs netic labiem nodomiem, bet tikai slēptām interesēm.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

Re: el
(Anonīms)
2010-01-14 00:03 (saite)
tuviniekiem, domāju, vajag laiku un tevis izmaiņu skalu laika gaitā. un lūgšanas, un pareizos cilvēkus. bet pāri pa to: dievs no akmeņiem var darīt ābrahāmam bērnus :). un dieva vārds ir spēcīgs - kad miks man sarunā pārmeta kristiešu liekulīgo uzvedību un vājumu, kaut kādā brīnumainā kārtā nesāku cīnīties pret šo izteikumu, bet teicu - jā, tāpēc bībelē teikts, ka jēzus nāca pie grēciniekiem, ne taisnajiem. un reakcija klausulē mani pārsteidza, jo pretī bija pārsteigums. kaut nu tam būtu sekas, kā izšautai bultai.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?