šonakt
Es eju līdzi Kristīnei Ondrupei uz plastiskās ķirurģijas salonu. Viņa stāsta ķirurgam, ka grib palielināt krūtis un arī sejai kaut ko, laikam samazināt vaigus. Es noklausos un sāku psihot un lamāties, ķirurgs jau grābstās ap skalpeli un seju, bet es esmu panikā: KAS TU GALĪGI DEBĪLA ESI? ārprāts! Kristīne! To nevar pieļaut, tu taču esi tik skaista. Nu labi, krūtis, ja tu gribi, bet ne jau seju!
Tad tas kaut kā beidzas un viņa piekrīt, ka tomēr nē. bet vismaz tetovējumu..
...
Mēs jau esam citur, viņa grozās pie spoguļa un rāda kāju, uz kuras uztetovēta zila miroņgalva vai kaut kas tādā stilā. Un viņa skatās uz mani un smaida tā, it kā pati mēģinātu sevi pārliecināt, ka viņai patīk.