Vasara
no vilciena loga
starp Lībeku un Kopenhāgenu



Visu rītu smaržo un līst
šie labības lauki manī – brūni, dzeltaini,
brūni, medaini – vārpas un skaras – dzeltainas, izbalušas –
kā mati, kā Tavi mati – reiz tālās
vasarās Tavas jaunības mati.

Un Tava seja, nobrūnusi vasarai līdzi,
un rokas, uz lauka labību sienot,
un stilbi, stāvot uz vezuma, klaiņājot
pļavās pieziedušās ap Jāņiem.
                                     Līst,

pa vilciena logu
jūdzēm smaržo un līst
šie labības lauki manī,
šīs rokas,
šie stilbi,
šie mati.

          Es nezināju,
cik izslāpis biju, cik izkaltis, iztukšots, cik daudz manī saiet
                                     kā milzu labības šķūnī šie vilnījošie
                                     dzeltainie lauki, šis augums,
                                     Tavs augums vilnījošais –
jūdzēm, jūdzēm, jūdzēm
vasaras