mācos medicīnu. par grāmatu nezināju, salīdzinoši nesen redzēju e. longdenas ted runu. par eitanāziju nav runājusi, cik zinu, pieminēju viņu vispār vairāk sakarā ar "atpazīšanas ainu" un ka nonāc līdz atskārsmei, ka kaut kas nav ar tevi kārtībā.
vai balsis kā padomdevēji varētu būt pielidzināmas parastajai sirdsapziņai un spriestspējai? vai tas monologs, kas man šobrīd norisinās galvā ir klasificējamas kā balsis? vai balsis tās ir tikai tad, ja tiešām liekas, ka kāds (svešs) runā, bet neviena apkārt nav, kas to būtu varējis teikt? uz šiem jautājumiem vari neatbildēt.

es ticu, ka tas jau notiek. bet līdz nebiju redzējusi to video, ko ieliki savā ierakstā, nemaz nedomāju, ka arī tādiem cilvēkiem, kuriem fiziski viss kārtībā, bet problēmas ir ar mentālo veselību, dod iespēju izdarīt asistēto pašnāvību. patika tas teikums, ka dažiem tāda iespēja atļauj saprast, ka tas nav tas, ko viņi patiesībā grib. un šķiet, ka vispār pārsvarā cilvēks nevis negrib dzīvot, bet negrib justies kaut kādā noteiktā veidā, negrib, lai viņam sāp. bet nu labi, tas tā. ja kaut kas fiziski nav kārtībā, to jau vienmēr saprast ir daudz vieglāk.