ikdienas līmenī beisikākā problēma ir fizikas/bioloģijas pielietošana, lai “skaidrotu”, piem., sociālas problēmas (vīriešu uzvedība, “tie jau tikai hormoni”). līdzīga problēma būtu, piemēram, ar “dusmu neirozinātni”, kur, kā rakstīja, piemēram, Duprē, tiek aizmirsts, ka dusmas utt. ir psiholoģija, nevis bioloģija, resp., tā ir iedoma, ka vienas zinātnes datus var brutāli pārnest uz citu (D. īpaši izceļ fizicismu). nevar no plikiem neironiem pateikt, kas cilvēkā notiek. kaut kur tepat, cik saprotu, apgrozās arī Dokinsa Selfish Gene. domāju, ka varu palikt pie šī viena piemēra, kas parāda dabas zinātņu ierobežotību. bet, ja vēlies, kaut kad pēc mēneša varu uzrakstīt arī par Huserlu, kurš man drīz jāpārlasa un kurš daudz plašākā mērogà ir kritizējis dabas zinātņu robežas. tikai jāatceras, ka pašus dabas zinàtņu sasniegumus gandrīz neviens nekritizē.