šodien sastapu daudz cilvēku, kas dzīvo valsts maizē, mēģināju atrast viņiem kādu kopīgu īpašību, taču atmetu ar roku, kad sapratu, ka manas subjektīvās projekcijas - piemēram, "šiem cilvēkiem noteikti ir liela misijas apziņa un viņi ir nosvērtāki, jo viņu darbs ir ar pārskatāmāku nākotni, un viņiem ir labāks sociālais nodrošinājums" - pārmāca konkrētu skatījumu.

vēl es šodien nedaudz skumu par garlaicīgām ego problēmām, taču šoreiz skumjas nepārgāja alkās pēc "fiziskas inimitātes" un "romantiska partnera, kurš visu saprastu, un kuru es mīlētu tā, ka varētu pavadīt vairākas dienas kopā negarlaikojoties". iespējams, ka man palīdzēja doma, ka visiem ir tāda problēma, un viss - ceļi, dzelzceļi, lidmašīnu maršruti un putu sliedes aiz ātrgaitas kuteriem (un it sevišķi internets) - ir radīts, paturot prātā to lielo dienu, kad mēs visi būsim pilnīgi kopā kā vēderā mātei, kura esam mēs paši. (tas, kas seko aiz "paturot prātā", man ienāca prātā tikai tagad).

tagad es ēdu siera pankūkas un domāju, ka beidzot esmu sācis ēst tīri ar mērķi justies labāk.

kā pagāja jūsu diena?