Re: skats no malas
bet tur jau tā lieta, ka man ir racionāls pamatojums: piemēram, Freidam ir tēva mīlestības trūkums, kas viņu dzen veidot teorijas un rakstīt grāmatas. būdams praktizējošs psihoanalītiķis, viņš sava lielā darba publicēšanas priekšvakarā var atklāt sevī šo struktūru un secināt, ka šīm ciešanām ir bijusi jēga, jo to dēļ daudzi cilvēki ir labāk sevi sapratuši un kļuvuši mazāk neirotiski. ja viņam būtu bijusi tēva mīlestība, iespējams, ka viņam nebūtu bijis dzinuļa neko darīt. Jungs vispār mēdza atteikt terapiju ārtistiem, jo, mazinot spriedzi un mainot psihes struktūru nelīdzsvarotību (attiecībā pret “normālo”), viņš varēja iznīcināt mākslinieku. tavu komentāru nevērtēšu, tas būtu slikts stils. ar šo ierakstu es neslavēju nelaimi, vienkārši paužu uzskatu, ka te vienmēr ir savs give or take. es pats staigāju uz terapiju, lai izšķīdinātu neveiksmīgu un nenobriedušu superego/tēva figūru (nav viens un tas pats, bet saprati). tā citādi es gatavojos visu mūžu būt vairāk vai mazāk vientuļš un nelaimīgs, jo man ir vajadzības, kuras nav reālistiski apmierināt ar citiem cilvēkiem (esmu pietiekami vecs, lai būtu drošs par šādu secinājumu). taču es redzu, ka arī šai manai šķautnei ir jēga, ka tai ir labās puses, par kuru raksturu negribu izplūst detaļās, nafig to asti cilāt. galvenais, kam es nepiekrītu tavā komentārā ir racionalitātes piesaukšana. esmu tomēr par to domājis, un, kā redzi, mēģinu strādāt ar to, ko atzīstu par vēlamu koriģēt.